Kāpēc ugunij altārī bija nepārtraukti jādeg (3. Mozus 6:13)?

Atbilde



Levītis vairākas reizes piemin, ka ugunij altārī bija jādeg nepārtraukti. Dievs gribēja tur mūžīgu uguni, un Viņam tam noteikti bija iemesls.



Pirms bauslības došanas Dievs parādījās Mozum uguns liesmās no krūma iekšienes. Mozus redzēja, ka, lai gan krūms deg, tas nedeg (2. Mozus 3:2). Dievs izvēlējās nepārtrauktas uguns izskatu, aicinot Mozu izvest cilvēkus no Ēģiptes uz jaunu zemi. Vēlāk, kad Dievs veda izraēliešus no Ēģiptes, Viņš parādījās kā uguns stabs naktī (2. Mozus 13:21–22).





Tad nāca Likums. Ārpus telts dedzināmā upura uguni pavēlēja noturēt dedzināmā; to nekad nebija paredzēts nodzēst. 3.Mozus 6:13 māca: Uguns pastāvīgi deg uz altāra; tas nedrīkst izdzist. Šajā nodaļā tas ir minēts trīs reizes (9., 12. un 13. pants).



Viens no iemesliem, kāpēc pastāvošā uguns bija tik svarīga, ir tas, ka to iededza tieši Dievs: uguns iznāca no Tā Kunga vaiga un aprija dedzināmo upuri un tauku daļas uz altāra. Un, kad visi ļaudis to redzēja, tie kliedza aiz prieka un krita uz leju (3. Mozus 9:24). Tāpēc uguns uz altāra kalpoja kā pastāvīgs atgādinājums par Dieva spēku. Tā bija debesu dāvana. Neviens cits uguns avots Dievam nebija pieņemams (skat. 4. Mozus 3:4).



Šī uguns arī simbolizēja Dieva klātbūtni. Dievs ir iznīcinoša uguns (5. Mozus 4:24). Šekinas godība bija redzama ugunī pie dedzināmā upura altāra. Šī pastāvīgā Dieva klātbūtne izraēliešiem atgādināja, ka pestīšana ir no Tā Kunga. Izpirkšana pie dedzināmā upura varēja tikt veikta tikai caur Viņu.



Jaunajā Derībā Jānis Kristītājs paredzēja, ka Mesija kristīs ar Garu un uguni (Mateja 3:11; Lūkas 3:16). Uguns kalpoja kā tiesas un attīrīšanas zīme, bet tā arī atgādina mums par Svētā Gara atnākšanu Vasarsvētkos uguns mēļu veidā (Ap.d. 2:3).

Nepārtraukti degošā dievišķā uguns pie dedzināmo upuru altāra palīdzēja izraēliešiem atgādināt par Dieva klātbūtnes realitāti un viņu vajadzību pēc Dieva. Svētā uguns izturēja 40 gadus tuksnesī un, iespējams, arī pēc tam, jo ​​telts pielūgsme turpinājās līdz ķēniņa Salamana laikam un ebreju tempļa celtniecībai. Kad templis tika iesvētīts, Dievs atkal iededza uguni uz altāra (2. Laiku 7:1).