Kāpēc Bībelē ir tik uzsvērtas pirmdzimtības tiesības?

Atbilde



Pirmdzimtības tiesības Bībelē ir uzsvērtas, jo tās godināja ģimenes pirmdzimtā dēla tiesības vai privilēģijas. Pēc tēva nāves vai tēva prombūtnes laikā pirmdzimtais dēls uzņēmās tēva varu un pienākumus. Tomēr Bībele arī parāda, ka tēvs varēja atcelt pirmdzimtības tiesības un nodot tās jaunākam dēlam. Labs piemērs tam ir Jēkaba ​​un viņa divpadsmit dēlu gadījums. Rūbens bija vecākais, bet pirmdzimtības tiesības tika dotas Jāzepa dēliem. Pat tad Jēkabs svētīja jaunāko dēlu Efraimu, augstāk par vecāko Manase (1. Mozus 37:19-22; 1. Mozus 49:1-4; 1. Mozus 49:22-26).



Papildus tam, ka viņš uzņēmās vadošo lomu ģimenē, pirmdzimtības tiesību saņēmējs mantoja divas reizes vairāk nekā citi dēli. Gadījumos, kad vīram varētu būt vairākas sievas, pirmdzimtības tiesības vienmēr tika tēva pirmdzimtajam dēlam, un tās nevarēja piešķirt mīļākās sievas dēlam bez pienācīga attaisnojuma (5. Mozus 21:15-17) vai ja pirmdzimtais dēla māte bija konkubīne vai verdzene (1. Mozus 21:9-13; Soģu 11:1-2).





Ķēniņa pirmdzimtā dēla pirmdzimtības tiesības ietvēra viņa troņa mantošanu (2. Laiku 21:1-3). Jūdas ķēniņš Roboāms pārkāpa šo tradīciju, nododot pirmdzimtības tiesības savam mīļākajam dēlam Abijam. Tomēr, lai izvairītos no nepatikšanām ar vecākajiem dēliem, ķēniņš tos samaksāja (2. Laiku 11:18-23).



Kā Jaunās Derības kristiešiem mums ir iedzimts pirmdzimtības statuss caur Jēzu Kristu kā Dieva pirmdzimto Dēlu (Romiešiem 8:29; Kolosiešiem 1:15; Atklāsmes 1:5). Būdams Dieva vienpiedzimušais Dēls, Jēzus saņēma valstību no sava Tēva un ir Kungs pār visiem (Apustuļu darbi 2:36; Filipiešiem 2:9-11; Atklāsmes 19:16). Kristus apsola dalīties ar mums savā valstībā un mantojumā (Romiešiem 4:13; Galatiešiem 3:29; Efeziešiem 1:18; Ebrejiem 11:16).



Kristieši tiek brīdināti neatdarināt Ēsavu, kurš pēc impulsa atdeva savas pirmdzimtības tiesības par sautējuma bļodu (Ebrejiem 12:16-17; 1. Mozus 25:19-34). Sava muļķības dēļ Ēsavs zaudēja pirmdzimtības tiesības un sava tēva svētības (1. Mozus 27). Mācība mums ir cienīt to, kas ir svēts. Mums nekad nevajadzētu izmest to, kas ir svarīgs, dievbijīgs vai godājams, lai gūtu īslaicīgu prieku.



Mūsu uzmanības centrā ir palikt uz Jēzu, visu iecelto mantinieku (Ebrejiem 1:2; Psalms 2:7-8; Mateja 28:18). Un mēs caur Viņa žēlastību un mūsu ticību Viņam tiekam uzskatīti par līdzmantiniekiem (Romiešiem 8:17; Galatiešiem 3:29; Titam 3:7).