Kas bija Mozus Bībelē?

Atbilde



Mozus ir viena no ievērojamākajām Vecās Derības personībām. Lai gan Ābrahāms tiek saukts par ticīgo Tēvu un Dieva beznosacījumu žēlastības derības saņēmēju saviem ļaudīm, Mozus bija vīrs, kas tika izvēlēts, lai nestu pestīšanu Saviem ļaudīm. Dievs īpaši izvēlējās Mozu, lai vadītu izraēliešus no Ēģiptes gūsta uz glābšanu Apsolītajā zemē. Mozus tiek atzīts arī par Vecās derības starpnieku un parasti tiek saukts par bauslības devēju. Visbeidzot, Mozus ir Pentateuha, visas Bībeles pamatgrāmatas, galvenais autors. Mozus loma Vecajā Derībā ir Jēzus lomas veids un ēna Jaunajā Derībā. Tāpēc viņa dzīve noteikti ir izpētes vērta.



Ar Mozu mēs pirmo reizi sastopamies Exodus grāmatas sākuma nodaļās. No 1. nodaļas mēs uzzinām, ka pēc tam, kad patriarhs Jāzeps izglāba savu ģimeni no lielā bada un novietoja tos Gošenes zemē (Ēģiptē), Ābrahāma pēcnācēji dzīvoja mierā vairākas paaudzes, līdz Ēģiptē pie varas kļuva faraons, kurš nepazina Jāzepu (2. Mozus 1:8). Šis faraons pakļāva ebreju tautu un izmantoja tos kā vergus saviem milzīgajiem celtniecības projektiem. Tā kā Dievs svētīja ebreju tautu ar strauju skaita pieaugumu, ēģiptieši sāka baidīties no pieaugošā ebreju skaita, kas dzīvoja viņu zemē. Tātad faraons pavēlēja nogalināt visus vīriešu kārtas bērnus, kas dzimuši ebreju sievietēm (2. Mozus 1:22).





2. Mozus grāmatā mēs redzam, ka Mozus māte cenšas glābt savu bērnu, ievietojot to grozā un ieliekot to Nīlā. Galu galā grozu atrada faraona meita, pieņēma viņu par savu un uzaudzināja paša faraona pilī. Kad Mozus kļuva pilngadīgs, viņš sāka just līdzi savas tautas nožēlojamajai situācijai, un, redzot, kā ēģiptietis sit ebreju vergu, Mozus iejaucās un nogalināja ēģiptieti. Citā incidentā Mozus mēģināja iejaukties strīdā starp diviem ebrejiem, bet viens no ebrejiem aizrādīja Mozum un sarkastiski komentēja: Vai jūs nogalināsit mani tāpat kā ēģiptieti? (2. Mozus 2:14). Sapratis, ka viņa noziedzīgā darbība ir darīta zināma, Mozus aizbēga uz Midiānas zemi, kur viņš atkal iejaucās — šoreiz izglāba Jetro meitas no dažiem bandītiem. Pateicībā Jetro (saukts arī par Reuēlu) piešķīra Mozum savu meitu Ciporu (2. Mozus 2:15–21). Mozus dzīvoja Midiānā apmēram četrdesmit gadus.



Nākamais nozīmīgais notikums Mozus dzīvē bija viņa tikšanās ar Dievu pie degoša krūma (2. Mozus 3—4), kur Dievs aicināja Mozu par savas tautas glābēju. Neskatoties uz sākotnējiem attaisnojumiem un tiešo lūgumu Dievam sūtīt kādu citu, Mozus piekrita paklausīt Dievam. Dievs apsolīja sūtīt līdzi Āronu, Mozus brāli. Pārējā stāsta daļa ir diezgan labi zināma. Mozus un viņa brālis Ārons Dieva vārdā dodas pie faraona un pieprasa, lai viņš ļautu ļaudīm iet pielūgt savu Dievu. Faraons spītīgi atsakās, un desmit Dieva sprieduma mocības krīt pār cilvēkiem un zemi, un pēdējā sērga ir pirmdzimtā nogalināšana. Pirms šīs pēdējās mocības Dievs pavēl Mozum iedibināt Pasā svētkus, kas ir piemiņa Dieva pestīšanas darbībai, izglābjot Savu tautu no Ēģiptes verdzības.



Pēc izceļošanas Mozus veda ļaudis uz Sarkanās jūras malu, kur Dievs sagādāja vēl vienu glābjošu brīnumu, sadalot ūdeņus un ļaujot ebrejiem pāriet uz otru krastu, noslīcinot ēģiptiešu armiju (2. Mozus 14). Mozus atveda ļaudis Sinaja kalna pakājē, kur tika dota bauslība un noslēgta Vecā derība starp Dievu un jaunizveidoto Izraēla tautu (2. Mozus 19-24).



Pārējā 2. Mozus grāmatas un visas 3. Mozus grāmatas daļa notiek, kamēr izraēlieši ir apmetušies Sinaja pakājē. Dievs sniedz Mozum detalizētus norādījumus par telts celtniecību — ceļojošu pielūgsmes telti, ko var salikt un izjaukt, lai to būtu viegli pārnēsāt, un par dievkalpojuma piederumu, priesteru tērpa un derības šķirsta izgatavošanu, kas simbolizē Dieva klātbūtni. Viņa ļaužu vidū, kā arī vieta, kur augstais priesteris veiktu ikgadējo Izpirkšanu. Dievs arī dod Mozum skaidrus norādījumus par to, kā Dievs ir jāpielūdz, un vadlīnijas, kā saglabāt tīrību un svētumu starp cilvēkiem. Skaitļu grāmatā redzams, ka izraēlieši pārvietojas no Sinaja uz Apsolītās zemes malu, taču viņi atsakās iet, kad desmit no divpadsmit spiegiem atnes sliktu ziņojumu par Izraēla spēju pārņemt zemi. Dievs nosoda šo ebreju paaudzi mirt tuksnesī viņu nepaklausības dēļ un pakļauj tos četrdesmit gadus ilgam klejojumam tuksnesī. Līdz skaitļu grāmatas beigām nākamā izraēliešu paaudze ir atgriezusies pie Apsolītās zemes robežām un gatava uzticēties Dievam un ieņemt to ticībā.

5. Mozus grāmatā ir parādīts, kā Mozus saka vairākas sprediķa veida runas ļaudīm, atgādinot par Dieva glābjošo spēku un uzticību. Viņš sniedz bauslības otro lasījumu (5. Mozus 5) un sagatavo šo izraēliešu paaudzi saņemt Dieva apsolījumus. Pašam Mozum ir aizliegts ieiet zemē viņa grēka dēļ Meribā (4.Mozus 20:10-13). 5. Mozus grāmatas beigās ir ierakstīta Mozus nāve (5. Mozus 34). Viņš uzkāpa Nebo kalnā un viņam ir atļauts aplūkot Apsolīto zemi. Mozum bija 120 gadus vecs, kad viņš nomira, un Bībelē ir rakstīts, ka viņa acs nebija aptumšota un viņa spars nesamazinājās (5. Mozus 34:7). Tas Kungs pats apglabāja Mozu (5. Mozus 34:5–6), un Jozua pārņēma tautas vadītāju (5. Mozus 34:9). 5.Mozus 34:10-12 teikts: 'Kopš tā laika Israēlā nav cēlies neviens pravietis kā Mozus, kuru Tas Kungs pazina vaigu vaigā un kas darīja visas tās zīmes un brīnumus, Tas Kungs viņu sūtīja darīt Ēģiptē - pie faraona un visiem. saviem ierēdņiem un visai viņa zemei. Jo neviens nekad nav parādījis to vareno spēku un nav darījis tos brīnišķīgos darbus, ko Mozus darīja visa Israēla acīs.

Iepriekš minētais ir tikai īss Mozus dzīves ieskicējums un nerunā par viņa mijiedarbību ar Dievu, veidu, kādā viņš vadīja ļaudis, dažiem konkrētiem veidiem, kā viņš paredzēja Jēzu Kristu, viņa centrālo vietu jūdu ticībā, viņa parādīšanās pie Jēzus pārveidošanas un citas detaļas. Bet tas mums sniedz zināmu cilvēka ietvaru. Tātad, ko mēs varam mācīties no Mozus dzīves? Mozus dzīve parasti ir sadalīta trīs 40 gadu periodos. Pirmā ir viņa dzīve faraona galmā. Būdams faraona meitas adoptētais dēls, Mozum būtu visas Ēģiptes prinča priekšrocības un privilēģijas. Viņš bija mācīts visās ēģiptiešu gudrībās, un viņš bija varens savos vārdos un darbos (Ap.d.7:22). Kad ebreju nožēlojamais stāvoklis sāka traucēt viņa dvēselei, Mozus uzņēmās būt par savas tautas glābēju. Kā Stefans saka jūdu valdošās padomes priekšā, [Mozus] domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs viņiem dāvā pestīšanu ar savu roku (Apustuļu darbi 7:25). No šī gadījuma mēs uzzinām, ka Mozus bija gan aktīvs cilvēks, gan arī karsts raksturs un nosliece uz pārsteidzīgām darbībām. Vai Dievs gribēja glābt savus ļaudis? Jā. Vai Dievs vēlējās izmantot Mozu kā savu izvēlēto glābšanas instrumentu? Jā. Taču Mozus, neatkarīgi no tā, vai viņš patiešām apzinājās savu lomu ebreju tautas glābšanā, rīkojās nepārdomāti un enerģiski. Viņš savā laikā mēģināja izdarīt to, ko Dievs gribēja izdarīt savā laikā. Mācība mums ir acīmredzama: mums ir skaidri jāapzinās ne tikai Dieva gribas izpilde, bet arī Dieva gribas izpilde Viņa laikā, nevis mūsu. Tāpat kā tas notiek ar daudziem citiem Bībeles piemēriem, kad mēs cenšamies izpildīt Dieva gribu savā laikā, mēs radām lielāku jucekli, nekā tas bija sākotnēji.

Mozum bija vajadzīgs laiks, lai augtu un nobriest un iemācītos būt lēnprātīgam un pazemīgam Dieva priekšā, un tas mūs noved pie nākamās Mozus dzīves nodaļas, viņa 40 Midiānas zemē pavadītajiem gadiem. Šajā laikā Mozus apguva vienkāršu ganu, vīra un tēva dzīvi. Dievs paņēma impulsīvu un karstasinīgu jaunekli un sāka veidot un veidot viņu par ideālu instrumentu Dievam lietošanai. Ko mēs varam mācīties no šī laika viņa dzīvē? Ja pirmā stunda ir gaidīt Dieva laiku, otrā mācība ir nedīkt, kamēr mēs gaidām Dieva laiku. Lai gan Bībelē nav veltīts daudz laika šīs Mozus dzīves daļas detaļām, nav tā, ka Mozus sēdētu dīkā un gaidītu Dieva aicinājumu. Lielāko daļu 40 gadu viņš pavadīja, mācoties ganu paņēmienus un uzturot un audzinot ģimeni. Tās nav mazsvarīgas lietas! Lai gan mēs varētu ilgoties pēc pieredzes kalnu virsotnēs ar Dievu, 99 procentus mūsu dzīves pavadām ielejā, darot ikdienišķas, ikdienas lietas, kas veido dzīvi. Mums ir jādzīvo Dievam ielejā, pirms Viņš mūs iesaistīs kaujā. Bieži vien šķietami triviālās dzīves lietās Dievs mūs apmāca un sagatavo Savam aicinājumam nākamajā sezonā.

Vēl viena lieta, ko mēs redzam no Mozus, kad viņš pavadīja Midiānā, ir tas, ka tad, kad Dievs beidzot aicināja viņu kalpot, Mozus bija pretīgs. Dzīves sākumā darbojošais vīrs Mozus, kuram tagad ir 80 gadi, kļuva pārāk bailīgs. Kad Mozus aicināja runāt Dieva vārdā, viņš teica, ka viņam ir lēna runa un mēle (2. Mozus 4:10). Daži komentētāji uzskata, ka Mozum varētu būt runas traucējumi. Varbūt, bet tad būtu dīvaini, ja Stefans teiktu, ka Mozus ir varens vārdos un darbos (Ap. d. 7:22). Varbūt Mozus vienkārši negribēja atgriezties Ēģiptē un atkal izgāzties. Tā nav nekas neparasts. Cik daudzi no mums ir mēģinājuši kaut ko darīt (neatkarīgi no tā, vai tas bija Dieva labā) un nav guvuši neveiksmi, un pēc tam vilcinājušies mēģināt vēlreiz? Šķiet, ka Mozus nav ievērojis divas lietas. Viena no tām bija acīmredzamās pārmaiņas, kas bija notikušas viņa paša dzīvē pēdējo 40 gadu laikā. Otra un vēl svarīgāka izmaiņa bija tāda, ka Dievs būs ar viņu. Mozum sākumā neizdevās ne tik daudz tāpēc, ka viņš rīkojās impulsīvi, bet gan tāpēc, ka viņš rīkojās bez Dieva. Tāpēc šeit ir jāapgūst mācība, ka, saskatot skaidru Dieva aicinājumu, virzieties uz priekšu ticībā, zinot, ka Dievs iet ar jums! Neesiet kautrīgi, bet esiet stipri Kungā un Viņa spēka spēkā (Efeziešiem 6:10).

Trešā un pēdējā nodaļa Mozus dzīvē ir nodaļa, kurā Raksti pavada visvairāk laika, proti, viņa loma Israēla izpirkšanā. No šīs Mozus dzīves nodaļas var smelties arī vairākas mācības. Pirmkārt, kā būt efektīvam cilvēku vadītājam. Mozus būtībā bija atbildīgs par diviem miljoniem ebreju bēgļu. Kad kaut kas viņu sāka nomākt, viņa sievastēvs Džetro ieteica viņam deleģēt atbildību citiem uzticīgiem vīriešiem — šī mācība ir jāiemācās daudziem cilvēkiem, kuriem ir autoritāte pār citiem (2. Mozus 18.). Mēs redzam arī cilvēku, kurš bija atkarīgs no Dieva žēlastības, lai palīdzētu viņa uzdevumā. Mozus nepārtraukti lūdza tautas vārdā Dieva priekšā. Ja tikai visi cilvēki, kuriem ir vara, lūgtu Dievu to vārdā, par kuriem viņi ir atbildīgi! Mozus ļoti labi apzinājās Dieva klātbūtnes nepieciešamību un pat lūdza redzēt Dieva godību (2. Mozus 33). Mozus zināja, ka bez Dieva izceļošana būtu bezjēdzīga. Tas bija Dievs, kas izraēliešus atšķīra, un Viņš viņiem bija visvairāk vajadzīgs. Mozus dzīve mums arī māca, ka ir daži grēki, kas turpinās mūs vajāt visas mūsu dzīves garumā. Tas pats karstais raksturs, kas Mozum iekļuva nepatikšanās Ēģiptē, ieveda viņu nepatikšanās arī tuksneša klejojumos. Iepriekš minētajā incidentā Meribā Mozus dusmās trieca akmeni, lai nodrošinātu ūdeni cilvēkiem. Tomēr viņš nedeva Dievam slavu un nepildīja precīzas Dieva pavēles. Tāpēc Dievs viņam aizliedza ieiet Apsolītajā zemē. Līdzīgā veidā mēs visi padodamies noteiktiem apgrūtinošiem grēkiem, kas mūs nomoka visas mūsu dienas, grēkiem, kuru dēļ mums ir jābūt pastāvīgi modriem.

Šīs ir tikai dažas praktiskas mācības, ko mēs varam mācīties no Mozus dzīves. Tomēr, ja mēs skatāmies uz Mozus dzīvi, ņemot vērā kopējo Svēto Rakstu kopumu, mēs redzam plašākas teoloģiskās patiesības, kas iekļaujas pestīšanas stāstā. 11. nodaļā Vēstules Ebrejiem autors kā ticības piemēru izmanto Mozu. Mēs uzzinām, ka ticības dēļ Mozus atteicās no faraona pils godības, lai identificētos ar savas tautas nožēlojamo stāvokli. Vēstules Ebrejiem autors saka: [Mozus] Kristus apvainojumu uzskatīja par lielāku bagātību nekā Ēģiptes dārgumus (Ebrejiem 11:26). Mozus dzīve bija ticība, un mēs zinām, ka bez ticības nav iespējams izpatikt Dievam (Ebrejiem 11:6). Tāpat ticībā mēs, cerot uz debesu bagātību, varam izturēt laicīgas grūtības šajā dzīvē (2. Korintiešiem 4:17–18).

Kā minēts iepriekš, mēs arī zinām, ka Mozus dzīve bija Kristus dzīves tipoloģija. Tāpat kā Kristus, arī Mozus bija derības starpnieks. Atkal, Vēstules Ebrejiem autors ļoti cenšas parādīt šo punktu (sal. Ebrejiem 3; 8-10). Apustulis Pāvils arī norāda tos pašus punktus 2. vēstulē korintiešiem 3. Atšķirība ir tāda, ka derība, ko Mozus sludināja, bija laicīga un nosacīta, turpretim derība, ko slēdz Kristus, ir mūžīga un beznosacījuma. Tāpat kā Kristus, arī Mozus nodrošināja izpirkšanu savai tautai. Mozus izglāba Izraēla tautu no verdzības un verdzības Ēģiptē un atveda uz apsolīto Kānaānas zemi. Kristus atbrīvo Savus ļaudis no grēka un nosodījuma verdzības un verdzības un ved tos uz mūžīgās dzīves apsolīto zemi uz atjaunotās zemes, kad Kristus atgriežas, lai pabeigtu valstību, kuru Viņš atklāja Savas pirmās atnākšanas reizē. Tāpat kā Kristus, arī Mozus bija savas tautas pravietis. Mozus runāja izraēliešiem Dieva vārdus tāpat kā Kristus (Jāņa 17:8). Mozus paredzēja, ka Tas Kungs no tautas vidus izcels vēl vienu viņam līdzīgu pravieti (5. Mozus 18:15). Jēzus un agrīnā baznīca mācīja un ticēja, ka Mozus runāja par Jēzu, kad viņš rakstīja šos vārdus (sal. Jāņa 5:46, Apustuļu darbi 3:22, 7:37). Tik daudzos veidos Mozus dzīve ir Kristus dzīves priekštecis. Tādējādi mēs varam gūt ieskatu tajā, kā Dievs īstenoja Savu pestīšanas plānu uzticīgo cilvēku dzīvēs visā cilvēces vēsturē. Tas dod mums cerību, ka tāpat kā Dievs izglāba savus ļaudis un deva viņiem atpūtu ar Mozus darbiem, arī Dievs mūs izglābs un dos mums mūžīgu sabata atpūtu Kristū gan tagad, gan nākamajā dzīvē.

Visbeidzot, ir interesanti atzīmēt, ka, lai gan Mozus savas dzīves laikā nekad nespēra kāju Apsolītajā zemē, viņam pēc nāves tika dota iespēja ieiet Apsolītajā zemē. Pārveidošanās kalnā, kad Jēzus deva Saviem mācekļiem nogaršot Savu pilno godību, Viņu pavadīja divas Vecās Derības figūras — Mozus un Elija, kas pārstāvēja Bauslību un Praviešus. Mozus šodien piedzīvo patieso sabata atpūtu Kristū, kurā kādu dienu dalīsies visi kristieši (Ebrejiem 4:9).