Kur/kā tu novelk robežu starp palīdzību kādam un ļaušanu kādam izmantot tevi?

Atbilde



Lūkas 6:30, 35-36 mums saka: 'Dodiet katram, kas no jums prasa, un, kas atņem to, kas ir tavs, neprasiet to atpakaļ.' 'Bet mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, neko negaidot; un jūsu alga būs liela, un jūs būsit Visaugstākā dēli; jo Viņš pats ir laipns pret nepateicīgiem un ļauniem cilvēkiem. Esiet žēlsirdīgs, tāpat kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs. Šie un daudzi citi panti Bībelē mums māca, ka kristiešiem ir jābūt mīlošiem, žēlsirdīgiem un pašaizliedzīgiem. Redzot apkārtējo cilvēku vajadzības, mūsu sirdīm jābūt līdzjūtības pilnām, tāpat kā mūsu Debesu Tēvam ir līdzjūtība pret visiem cilvēkiem. Tas Kungs ir labs pret visiem; viņam ir līdzjūtība par visu, ko viņš radījis” (Psalms 145:9).



Ir pareizi, ka mums ir sirds, kas pastāvīgi dotu citiem, un Dievam ir patīkami redzēt šo brīnišķīgo īpašību mūsu dzīvē. Tomēr šajā došanas un palīdzības jomā Bībele arī māca, ka mums ir jābūt gudrai izšķiršanai (Mateja 10:16). Dievs mums ir noteicis noteiktus standartus, kas mums jāņem vērā, atdodot savu laiku un naudu citiem. Kad Bībele mums saka, ka mums ir jāpalīdz citiem, mūsu mērķis nekad nav darīt to tiktāl, ka tas kļūst kaitīgs. Ir labi darīt to, ko spējam, bet 2. tesaloniķiešiem 3:10 arī atgādina: 'Ja cilvēks nestrādā, tas neēd.' Ir cilvēki, kuri vēlas dzīvot bezatbildīgu dzīvesveidu bez jebkādas atbildības. Tātad ierobežojumiem ir jābūt; mēs palīdzēsim kādam, kam ir kāda vajadzība, bet, ja mēs redzam, ka tas ir kļuvis par hronisku dzīves modeli, ir nepareizi, ka mēs turpinām to veicināt. Citiem ir ļoti kaitīgi veicināt viņu kūtrumu, slinkumu un pūles trūkumu. Senais teiciens “Dod cilvēkam zivi, un viņš dienu ēd, māci makšķerēt un viņš ēd visu mūžu” ir ļoti patiess. Kamēr mēs redzam, ka kāds patiesi pieliek pūles, mums jābūt blakus, lai atbalstītu viņu jebkurā Dieva vadītā veidā.





Bieži vien daudz efektīvāks veids, kā palīdzēt citiem, ir nākt viņiem līdzās, lai sniegtu Bībeles padomus, principus un iedrošinājumu. Ja viņi vēlas klausīties un mēģināt, viņiem ar Svētā Gara spēku sevī jāspēj mainīt šo atkarības modeli no citiem. Tas, protams, sākas ar skaidru Jēzus Kristus evaņģēlija izklāstu, bez kura spēka nav iespējamas tik lielas dzīvesveida izmaiņas.



Mums ir jāņem vērā arī tas, kas Bībelē ir teikts par labiem pārvaldniekiem. Kad mēs paļaujamies uz Dievu un ejam kopā ar Viņu, Viņš apsola apmierināt mūsu vajadzības (Filipiešiem 4:19). Tas, ko Tas Kungs mums nodrošina, mums ir jāizmanto saprātīgi. Mums ir jāatdod Tam Kungam daļa no tā, ko Viņš mums dod; mums ir jānodrošina savu ģimeņu vajadzības; un mums ir jāmaksā savi rēķini. Tas, kā mēs pavadām savu laiku, ir saistīts arī ar pārvaldību; ir svarīgs līdzsvars starp pielūgsmi, darbu un ģimeni. Tie visi ir galvenie pārvaldīšanas aspekti, un tos nevar atstāt novārtā, tāpēc tie ir jāņem vērā, pieņemot lēmumu par to, kā un ko mēs varam darīt, palīdzot citiem. Ja, palīdzot kādam citam finansiāli, mēs nespējam nokārtot savus parādus un pienākumus, tad mēs nedarām pareizi, cenšoties palīdzēt.



Ir daudz veidu, kā cilvēki var izmantot citus. Ir svarīgi, lai mēs to padarītu par lūgšanu, lūdzot To Kungu, lai parāda mums, ko Viņš vēlas, lai mēs darām. Viņš dos mums gudrību, lai atpazītu patiesu vajadzību un atšķirtu iespēju un traucēkli (Jēkaba ​​1:5). Dažreiz cilvēkus dzīves pārbaudījumi un neveiksmes ir tik ļoti nomākuši, ka viņiem ir vajadzīgs kāds, kas vēlas būt viņiem ilglaicīgs draugs. Šīs attiecības var būt smagnējas, taču tās var būt arī ļoti atalgojošas attiecības. Vietējās baznīcas var būt milzīgs atbalsts tiem, kam ir slogs tiem, kam tā vajadzīga. Tomēr mēģinājums palīdzēt kādam, kurš vienkārši nevēlas spert nekādus soļus, lai atrisinātu šo jautājumu, var būt bezcerīgs iemesls. Arī šajās situācijās ļoti svarīga ir lūgšana pēc Dieva gudrības un Viņa dotās izšķiršanas spējas.