Kāda bija Koraha sacelšanās nozīme?

Atbilde



Stāsts par Koraha sacelšanos ir ierakstīts 4. Mozus 16. Koraha sacelšanās parāda drūmās sekas, ko rada Dieva un to cilvēku varas uzurpēšana, kurus Viņš ir izvēlējies par savas tautas vadītājiem.



Korahs bija Ičara vecākais dēls, kurš bija Kotata dēls no Levija cilts. Tātad Korahs bija no tās pašas cilts, no kuras Mozus un Ārons. Viņš vadīja sacelšanos pret Mozu un Āronu, apsūdzot viņus sevis paaugstināšanā augstāk par Tā Kunga draudzi (4.Mozus 16:1-3). Korahs nebija vienīgais savā pārziņā. Viņš pulcēja 250 citus vīrus, lai apstrīdētu arī Mozus varu: jūs esat aizgājis pārāk tālu! Visa kopiena ir svēta, katrs no viņiem, un Tas Kungs ir ar viņiem. Kāpēc tad jūs stāvat augstāk par Tā Kunga draudzi? (4.Mozus 16:3).





Acīmredzot Korahs domāja, ka viņš varētu paveikt labāku darbu, vadot cilvēkus, nekā to darīja Mozus. Bet, vadot šo sacelšanos pret Dieva dievišķi ieceltajiem vadītājiem, Korahs patiesībā sacēlās pret Dievu (4.Mozus 16:11). Mozus ierosināja veikt pārbaudi, lai pierādītu savas autoritātes avotu. Korahs un viņa sekotāji neizturēja pārbaudi, un Dievs atvēra zemi un aprija nemierniekus, viņu ģimenes un visu viņu īpašumu. Turklāt no Tā Kunga izgāja uguns un aprija pārējos 250 vīrus, kas bija Koraha sacelšanās dalībnieki. Pārējie izraēlieši bija pārbijušies un aizbēga (4.Mozus 16:31-35).



Nākamajā dienā draudze tā vietā, lai būtu pārliecināta, ka Dievs ir attaisnojis Mozu un Āronu, sāka sūdzēties, ka viņi ir nogalinājuši Tā Kunga tautu. Par šo sacelšanās aktu Dievs draudēja iznīcināt visu draudzi un sūtīja viņu vidū mēri. Tomēr Mozus un Ārons aizbildināja nemierniekus un novērsa pilnīgu katastrofu. Galu galā 14 700 izraēliešu bija miruši (4.Mozus 16:41-50).



Apmēram 1500 gadus vēlāk Jūda ieraksta spēcīgu brīdinājumu par tādiem cilvēkiem, kuri ierodas baznīcā kā viltus skolotāji, augstprātīgi pret sevi apliecinot Dieva un Viņa Vārda autoritāti: bēdas viņiem! Jo viņi gāja Kaina ceļu un pameta sevi, lai gūtu labumu Bileāma kļūdai un gāja bojā Koraha sacelšanās laikā (Jūdas 1:11, izcēlums pievienots). Viltus skolotājiem draudzē ir raksturīga lepnība, savtīgums, greizsirdība, alkatība, varaskāre un Dieva gribas neievērošana. Tāpat kā Korahs, arī mūsdienu viltus skolotāji neievēro Dieva plānu un ir nepakļāvīgi Dieva ieceltajām autoritātēm. Viņu gals būs tāds pats kā Koraham. Tādējādi brīdinājums: bēdas viņiem!



Lai vadītu Savu Israēla tautu, Dievs bija izvēlējies cilvēkus pēc paša izvēles. Dievs nebija ieinteresēts rīkot popularitātes konkursu, vākt CV vai ļaut kādam iecelt sevi pravieša, priestera vai vadītāja amatā. Koraha problēma bija nevis tajā, ka viņš, cilvēciski runājot, nebija kvalificēts šim amatam, bet gan tajā, ka viņš bija augstprātīgs, stīvs kakls un sevi reklamēja. Korahs, mēģinot iecelt sevi par vadītāju, ironiski apgalvo, ka Mozus [sevi] izvirzījis augstāk par Tā Kunga sapulci. Tas ir klasisks gadījums, kad vainīgā persona apsūdz kādu citu savā nedarbā. Bet Dievs nesauca Korahu; Viņš aicināja Mozu (2. Mozus 3-4). Dievs aicina tos, kurus Viņš izvēlas, un sagatavo tos kalpošanai.

Patiesajiem Dieva vadītājiem, draudzes vecākajiem un mācītājiem, kas ganās ganāmpulku ar pazemību un rūpēm, ir precīza Svēto Rakstu izpratne (skat. Maleahija 3:18; Romiešiem 12:2; Efeziešiem 5:10-11). Šādi vīrieši pakļaujas pazemīgai Kristus un Viņa kundzības pielūgsmei (skat. Mateja 16:16; Kolosiešiem 2:9; 1. Timotejam 3:16). Viņi atzīst Jēzus pasludinājuma patiesību: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani (Jāņa 14:6). Vissvarīgākais ir tas, ka patiesos draudzes vadītājus savā amatā ir aicinājis Dievs. Savukārt viltus skolotāji ir vilki aitas drēbēs (Mateja 7:15; sal. Apustuļu darbi 20:29), kuri izvēlas Koras likteni, nevis Kristus dzīvi.