Kas bija Levitu priesterība?

Kas bija Levitu priesterība? Atbilde



Levitu priesterība sākās ar Āronu, Mozus vecāko brāli (2. Mozus 28:1–3). Ārona pēcnācēji kalpoja par priesteriem Izraēlā, kalpojot teltī un vēlāk templī, galvenokārt kā starpnieki starp cilvēku un Dievu. Levitu priesteri bija atbildīgi par Mozus bauslībā paredzēto upuru upurēšanu. Daži no levītu priesteriem Bībelē ir Ezra; Eli; un Cakariju, Jāņa Kristītāja tēvu.



Termiņš Levitisks ir cēlies no izraēliešu Levija cilts. Levijs bija trešais Leas un Jēkaba ​​dēls (1. Mozus 29:34) un Levija cilts, Mozus un Ārona cilts, tēvs. Sākotnēji tas bija katras ģimenes pirmdzimtais dēls, kurš bija veltīts Dievam un mantoja pirmdzimtības tiesības, vadību, varu utt. (2. Mozus 13:2). Mēs redzam, ka šī pirmā lieta ir tā, ko Dievs pieprasa jau 1. Mozus 4:4, kad Dievs bija apmierināts ar Ābela ganāmpulka pirmdzimto, ko viņš piedāvāja Dievam (skat. Salamana Pamācības 3:9 un Romiešiem 11:16). Vēlāk, kad Dievs padarīja Izraēlu par tautu, Viņš tos sauca par Savu pirmdzimto dēlu (2. Mozus 4:22–23), un katrs atsevišķs izraēlietis tika aicināts būt svēts, priesterīgs un karalisks (2. Mozus 19:5–6). Un tad no Israēla tautas Dievs izvēlējās Levija cilti, lai Viņam kalpotu, un Ārona dēlus par priesteriem. Tādējādi visi priesteri bija levīti, bet ne katrs levīts bija priesteris.





Daži Bībeles komentētāji ir teikuši, ka Dievs izvēlējās Levija cilti par saviem priesteriem, jo ​​tie bija paklausīgi Dievam pēc bēdīgi slavenā zelta teļa notikuma Sinaja kalna pakājē (2. Mozus 32:26–29). Tomēr Dievs bija padarījis Levija cilti par priesteru pirms tam tajā laikā (2. Mozus 28:1–4). Turklāt Jēkabs savā nāves gultā bija izteicis stingru sūdzību pret savu dēlu Leviju (1. Mozus 49:5–7). Tādi patriarhālie pareģojumi kā šie netika uztverti vieglprātīgi, un Jēkaba ​​vārdi noteikti deva Levijam asu triecienu.



Jēkaba ​​pravietojums, ka Levija pēcnācēji tiks izkaisīti pa visu Izraēlu (1. Mozus 49:7), piepildījās, kad Dievs viņus iecēla par priesteru cilti, kas atšķirībā no citām ciltīm nesaņems zemes mantojumu. Tomēr Dieva suverēnā un noslēpumainā veidā Jēkaba ​​pravietojums pārvērtās par svētību, jo Levija mantojums bija labāks par zemi — tas bija pats Dievs (4.Mozus 18:20). Un Dievs apsolīja nodrošināt levītus no visu citu cilšu pārpilnības (4.Mozus 18:8-14).



Levītiem, kuri nebija priesteri, tika uzlikti dažādi pienākumi rūpēties par telts telti un tās aprīkojumu (4.Mozus 3:21–26). Levītu priesteriem tika dota neizmērojama privilēģija kalpot tabernakulā. Levitu priesteri kalpoja arī kā tiesneši (5. Mozus 17:8–13) un Dieva likumu skolotāji (5. Mozus 33:10).



Augstais priesteris varēja izdot rīkojumus, lai vadītu tautu (4.Mozus 27:21). Viņš bija vienīgais, kuram bija atļauts ieiet Vissvētākajā vietā (1. Laiku 6:49; 3. Mozus 24:9), kas bija atdalīta ar priekškaru no pārējās telts daļas un kurā atradās Liecības šķirsts (vai Derības), kas ir simbols Pati Dieva klātbūtne (Ebrejiem 9:3; 1. Ķēniņu 8:6; 2. Mozus 25:22). Augstais priesteris varēja ieiet Vissvētākajā vietā tikai reizi gadā Salīdzināšanas dienā, lai upurētu par visiem cilvēkiem, ieskaitot sevi (Ebrejiem 9:7). Vienlaikus bija tikai viens augstais priesteris.

Dievs turēja priesterus saskaņā ar visstingrākajiem uzvedības un rituālās tīrības standartiem (3. Mozus 21). Abihu un Nadabs bija Ārona dēli un divi no pirmajiem priesteriem. Tomēr viņi nepaklausīja Dievam un tika nekavējoties notriekti (3. Mozus 10:1–2). Vēlāk augstā priestera Ēļa dēli pret Tā Kunga upuri izturējās ar nicinājumu un arī tika tiesāti (1. Samuēla 2:12–17).

Kristus laikā saduķeji veidoja lielāko daļu priesterības, un bija zināms, ka tie bija bagāta cilvēku šķira. Saduceji neticēja augšāmcelšanai (Mateja 22:23) vai nekādai garīgai sfērai, piemēram, eņģeļiem un dēmoniem (skat. Apustuļu darbi 23:8). Augstie priesteri Kajafa un Anna bija noderīgi, lai Jēzus tiktu sists krustā (Jāņa 18:13).

Levitu priesterība nekad nebija paredzēta kā pastāvīga (Ebrejiem 7:11). Kristus nāve pielika punktu Vecajai derībai un levītu priesterībai, par ko liecina tempļa priekškara pārplēšana (Mateja 27:51). Pats Jēzus tagad kalpo kā ticīgā lielais augstais priesteris (Ebrejiem 4:14), saukts pēc Melhisedeka, nevis Levija pavēles (Ebrejiem 7:11–17). Caur Viņa nāvi un augšāmcelšanos mums ir pieeja Dieva klātbūtnei, kur mēs varam brīvi baudīt Viņu mūžīgi (Ebrejiem 6:19–20).



Top