Kas notika Nicas koncilā?

Atbilde



Nīcas koncils notika mūsu ēras 325. gadā pēc Romas imperatora Cēzara Flāvija Konstantīna pavēles. Nicea atradās Mazāzijā, uz austrumiem no Konstantinopoles. Nīcas koncilā imperators Konstantīns vadīja baznīcu bīskapu un citu vadītāju grupu, lai definētu Dieva būtību visai kristietībai un novērstu apjukumu, strīdus un strīdus baznīcā. Nīkejas koncils pārliecinoši apstiprināja Jēzus Kristus dievību un mūžīgumu un definēja attiecības starp Tēvu un Dēlu kā vienu būtību. Tas arī apstiprināja Trīsvienību — Tēvs, Dēls un Svētais Gars tika uzskaitīti kā trīs vienlīdzīgas un mūžīgas Personas.



Konstantīns, kurš apgalvoja, ka pāriet uz kristietību, aicināja sarīkot bīskapu sanāksmi Nīkejā, lai atrisinātu dažas saasinās domstarpības starp baznīcas vadību. Tika apspriesti jautājumi par Jēzus Kristus dabu, Lieldienu svinēšanas datumu un citiem jautājumiem. Neveiksmīgā Romas impērija, kas tagad atrodas Konstantīna pakļautībā, nespēja izturēt šķelšanos, ko izraisīja gadiem ilgās smagas cīņas un strīdi par doktrinālajām atšķirībām. Imperators uzskatīja strīdus baznīcā ne tikai kā draudus kristietībai, bet arī kā draudus sabiedrībai. Tāpēc Nīkejas koncilā Konstantīns mudināja baznīcas vadītājus izšķirt iekšējās nesaskaņas un kļūt par Kristum līdzīgiem aģentiem, kas varētu dot jaunu dzīvi nemierīgajā impērijā. Konstantīns jutās aicināts izmantot savu autoritāti, lai palīdzētu radīt vienotību, mieru un mīlestību draudzē.





Galvenā teoloģiskā problēma vienmēr ir bijusi par Kristu. Kopš apustuliskā laikmeta beigām kristieši bija sākuši diskutēt par šiem jautājumiem: Kas ir Kristus? Vai Viņš ir vairāk dievišķs par cilvēku vai vairāk cilvēcisks par dievišķo? Vai Jēzus tika radīts vai dzimis? Vai Viņš, būdams Dieva Dēls, ir līdzvērtīgs un mūžīgs ar Tēvu, vai arī Viņa statuss ir zemāks par Tēvu? Vai Tēvs ir vienīgais patiesais Dievs, vai Tēvs, Dēls un Gars ir viens patiesais Dievs?



Priesteris vārdā Ārijs izklāstīja savu argumentu, ka Jēzus Kristus nebija mūžīga būtne, ka Viņu noteiktā laika brīdī radīja Tēvs. Tādi bīskapi kā Aleksandrs un diakons Atanasijs iebilda pretējo nostāju: Jēzus Kristus ir mūžīgs, tāpat kā Tēvs. Tas bija arguments, kas pretstatā trinitārismu monarhismam.



Konstantīns mudināja padomē 300 bīskapus ar balsu vairākumu pieņemt lēmumu, kas nosaka, kas ir Jēzus Kristus. Viņu izstrādātais doktrīnas paziņojums bija tāds, kam sekos un paklausīs visa kristietība, ko sauc par Nīkajas ticības apliecību. Šo ticības apliecību atbalstīja baznīca un ieviesa imperators. Nīkejas bīskapi nobalsoja par to, lai Kristus dievišķība būtu pilnībā pieņemta baznīcai. Nīkejas koncils atbalstīja doktrīnu par Kristus patieso dievišķumu, noraidot Ārija ķecerību. Padome šo doktrīnu neizgudroja. Drīzāk tā atpazina tikai to, ko Bībele jau mācīja.



Jaunā Derība māca, ka Jēzus Mesija ir jāpielūdz, proti, Viņš ir līdzvērtīgs Dievam. Jaunā Derība aizliedz pielūgt eņģeļus (Kolosiešiem 2:18; Atklāsmes 22:8, 9), bet pavēl pielūgt Jēzu. Apustulis Pāvils mums saka, ka Kristū visa Dievības pilnība dzīvo miesas formā (Kolosiešiem 2:9; 1:19). Pāvils pasludina Jēzu par Kungu un To, kam cilvēkam jālūdz pestīšana (Romiešiem 10:9-13; sal. Joēla 2:32). Jēzus ir Dievs pāri visam (Romiešiem 9:5) un mūsu Dievs un Glābējs (Titam 2:13). Ticība Jēzus dievībai ir Pāvila teoloģijas pamats.

Jāņa evaņģēlijs pasludina Jēzu par dievišķo, mūžīgo Logosu, radīšanas aģentu un dzīvības un gaismas avotu (Jāņa 1:1-5,9); “Ceļš, patiesība un dzīvība” (Jāņa 14:6); mūsu aizstāvis pie Tēva (1. Jāņa 2:1-2); Valdnieks (Atklāsmes 1:5); un Dieva Dēls no sākuma līdz beigām (Atklāsmes 22:13). Vēstules Ebrejiem autors atklāj Jēzus dievību caur Viņa kā augstākā priestera pilnību (Ebrejiem 1; Ebrejiem 7:1-3). Dievišķais Pestītājs ir kristieša ticības, cerības un mīlestības objekts.

Nīkejas koncils neizgudroja mācību par Kristus dievību. Drīzāk Nīkejas koncils apstiprināja apustuļu mācību par to, kas ir Kristus — vienīgais patiesais Dievs un Trīsvienības otrā Persona ar Tēvu un Svēto Garu.