Kas ir pašrealizācija?

Kas ir pašrealizācija? Atbilde



Pašaktualizācija ir izplatīts termins, taču to ir grūti precīzi definēt. Būtībā pašrealizēties nozīmē pilnībā izmantot savu potenciālu. Jēdzienu un terminu nav radījis psihologs Ābrahams Maslovs, bet tas visbiežāk tiek saistīts ar viņa vajadzību hierarhiju. Geštaltterapeits Kārlis Goldšteins parasti tiek uzskatīts par pašaktualizācijas diskusiju. Pašaktualizācija ir arī izplatīts jēdziens uz cilvēku vērstā terapijā un citās humānistiskās pieejās psiholoģijā.



Humānistiskās psiholoģijas parasti uzskata, ka, ievērojot pareizos apstākļus, cilvēki augs pozitīvā veidā. Pašaktualizācija tiek uzskatīta par šīs izaugsmes piepildījumu. Tiek uzskatīts, ka cilvēki, kuri realizē sevi, ir patiesāki paši un izmanto visu savu potenciālu. Maslovs runāja par pašaktualizētajiem, kam piemīt tādas īpašības kā stingra realitātes izpratne; pieņemt sevi un citus tādus, kādi viņi ir; piemīt autentiskums, objektivitāte, radošums, spontanitāte un humora izjūta; populārā viedokļa neietekmētība; spēja dzīvot vientulībā, dzīves novērtējums, dziļas attiecības ar dažiem un spēcīga morāle. Īsāk sakot, pašaktualizējies cilvēks ir pārliecināts par sevi un ir neatkarīgs, tomēr arī zina citus. Tā kā humānisti uzskata, ka cilvēki savā būtībā ir labi, ir loģiski, ka Maslovs uzskatītu, ka pašrealizējies cilvēks ir ar pozitīvām īpašībām — patiesais tu esi labs tu. Interesanti atzīmēt, ka viņa pašrealizācijas versija ir paredzēta, lai novestu cilvēkus uz nesavtību.





No Bībeles viedokļa ir daudz apgrūtinošu jautājumu, kas saistīti ar pašaktualizācijas jēdzienu, ko var pielīdzināt svētdarīšanai, tomēr tai nav Dieva un tāpēc tas nedarbosies. Cilvēki pēc savas būtības nav labi, tāpēc patiesais tu nebūsi labs. Mēs arī dabiski nevēlamies augt tā, lai mēs kļūtu nesavtīgi (Jeremijas 17:9; Psalms 51:5; Romiešiem 3:10–18, 23; Efeziešiem 2:1–10). Pašaktualizācijas mācība norāda uz realitāti, ka mēs esam radīti pēc Dieva tēla un ka Viņš mūs ir izveidojis ar noteiktu mērķi (1. Mozus 1:27; Efeziešiem 2:10). Mums ir potenciāls, jo Dievs vēlas mūs pārveidot, lai mēs būtu vairāk līdzīgi Viņam (2. Korintiešiem 3:18; 5:17; Efeziešiem 4:20–24). Bet, atkal, process prasa Dievu. Dievs vēlas, lai mēs visādā ziņā kļūtu par nobriedušu miesu tam, kurš ir galva, tas ir, Kristus (Efeziešiem 4:15; sal. ar 2. Pētera 3:18). Mēs nekļūstam pilnīgāki paši vai nesasniedzam visu savu potenciālu ar sevis piepūli. Drīzāk mēs kļūstam par tādiem, kādus Dievs mūs ir paredzējis, sekojot Viņam un pakļaujoties Svētajam Garam (Filipiešiem 1:6; Galatiešiem 5:16).



Ar pašaktualizācijas jēdzienu ir dažas grūtības arī no akadēmiskā viedokļa. Tā kā pašaktualizācija nav precīzi definēta, to ir ārkārtīgi grūti pētīt vai empīriski pārbaudīt. Arī Maslova pašaktualizētas personas apraksti pieņem morālu vērtību, tomēr bez Dieva šādai morālei nav pamata. Kurš var teikt, ka cilvēka pilns potenciāls vai aktualizēšana ietver tādas lietas kā radošums vai vēlme atšķirties no pūļa? Kas nosaka, ka pēc tām ir vērts tiekties vai ir laba? Kurš var teikt, ka šāds potenciāls ir raksturīgs visiem cilvēkiem?



Pašaktualizācija ir interesants jēdziens un šķietami universāls mērķis. Pats par sevi šis jēdziens nav Bībelisks vai īpaši noderīgs. Taču, saprotams kā cilvēka tieksmes pēc vairāk, iedzimta atzīšana, ka esam radīti pēc Dieva tēla, taču grēka sabojāti, un vēlme sasniegt savu pilnīgo mērķi Kristū, šis jēdziens skar Bībeles patiesību.





Top