Kas ir pieņēmuma apoloģētika?

Atbilde



Priekšnosacījumu apoloģētika ir pieeja apoloģētikai, kuras mērķis ir sniegt racionālu pamatu kristīgajai ticībai un aizstāvēt to pret iebildumiem, atklājot citu pasaules uzskatu loģiskās nepilnības un tādējādi parādot, ka Bībeles teisms ir vienīgais pasaules uzskats, kas spēj konsekventi izprast realitāti.



Pieņēmuma apoloģētika neatceļ pierādījumu izmantošanu, taču šādi pierādījumi netiek izmantoti tradicionālajā veidā, tas ir, apelējot uz neticīgā autonomā saprāta autoritāti. Priekšnosacījumu apoloģētika uzskata, ka bez kristīga pasaules uzskata nav konsekventa pamata pieņemt autonoma saprāta iespējamību. Kad materiālists mēģina atspēkot kristietību, apelējot uz deduktīvu saprātu, viņš patiesībā aizņemas no kristīgā pasaules uzskata, tādējādi neatbilstot viņa izteiktajiem pieņēmumiem.





Priekšnosacījumu pieeja apoloģētikai liek kristietim un nekristietim iesaistīties sava attiecīgā pasaules uzskata iekšējā pārbaudē un tādējādi noteikt, vai tie ir iekšēji konsekventi. Presupozīcijas apoloģētikas būtība ir mēģinājums parādīt, ka nekristiešu pasaules uzskats liek viņam nonākt subjektivitātes, iracionālisma un morālās anarhijas stāvoklī.



Tā kā neticīgā pasaules uzskats ir objektīvi nepatiess, tad nepieciešamības gadījumā tajā ir pierādāmas pretrunas (piem., viņš izsaka morālus spriedumus, bet nevar ņemt vērā morāles absolūtus bez kristīgā/teistiskā pasaules uzskata). Ticīgais kristiešu ietvaros var izskaidrot tādas lietas kā racionalitāte, loģika, dabas vienveidība, morāle, zinātne utt., jo kristīgais pasaules uzskats atbilst transcendentai realitātei.



Rezumējot, pieņēmuma apoloģēts iesaistās dotā pasaules uzskata iekšējā kritikā, lai parādītu, ka tas ir patvaļīgs, nekonsekvents pats par sevi un tam trūkst priekšnosacījumu epistemoloģijai. Tādējādi priekšnoteikums apoloģēts var pieņemt noteiktu vērtību, kas pieder neticīgajam, un parādīt viņam, ka, ja viņa pasaules uzskats būtu patiess, šī pārliecība būtu nesakarīga un/vai bezjēdzīga. Pieņēmuma apoloģētika cenšas pierādīt kristietību, atsaucoties uz pretēja neiespējamību. Citiem vārdiem sakot, ja vien nav pieņemts kristīgais pasaules uzskats — vienalga, vai tas ir apziņas vai zemapziņas līmenī —, nekas nav iespējams pierādīt.