Kas ir morālais absolūtisms?

Atbilde



Morālais absolūtisms ir filozofija, ka cilvēce ir pakļauta absolūtiem uzvedības standartiem, kas nemainās atkarībā no apstākļiem, darbojošā aģenta nodoma vai darbības rezultāta. Šie standarti ir universāli visai cilvēcei, neskatoties uz kultūru vai laikmetu, un tie saglabā savu nozīmi neatkarīgi no tā, vai indivīds vai kultūra tos novērtē vai nē. Nekad nav pareizi pārkāpt likumu, kura pamatā ir kāds no šiem absolūtiem. Morālais absolūtisms nediktē kuras darbības ir morālas vai amorālas, tomēr absolūta morāle eksistē.



Morālais absolūtisms ir galvenā deontoloģiskās ētikas kategorija. Deontoloģija akta morāli pamato ar noteikumu ievērošanu. Lai gan visas deontoloģiskās ētikas kategorijas uzskata, ka absolūta morāle pastāv, ne visas no tām uzskata, ka morāle slēpjas tikai darbībā, kā to māca morālais absolūtisms. Kantiskā ētika (vai pienākumu ētika) ir otra nozīmīga deontoloģijas forma, un tā saka, ka darbība ir morāla, ja tā tiek veikta apzināti un ar pareiziem motīviem. Mūsdienu deontoloģija saka, ka kaitējuma nodarīšana ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir lielāka labuma dēļ. Un neuzbrukšanas princips morāli balsta uz spēku; persona, aizstāvoties pret agresoru, drīkst izmantot tikai spēku vai nodarīt kaitējumu.





Absolūtie morālā absolūtismā nāk ar savu autoritāti vairākos dažādos veidos. Dabisko likumu teorija saka, ka cilvēka daba nepielūdzami atklāj dažas lietas kā absolūti pareizas vai nepareizas. Piemēram, nevainīgu spīdzināšana ir absolūti nepareiza, un jebkura saprātīga cilvēka dabas pārdoma tam piekristu. Kontraktārisms māca, ka morāli nosaka pušu savstarpēja, brīvprātīga vienošanās. Līgums var būt juridisks dokuments, kurā izklāstīti iesaistīto pušu pienākumi vai uzņemtie civilie pienākumi, ko pilsonis uzņemas apmaiņā pret labumiem, ko sniedz dzīve sabiedrībā. Dievišķās pavēles teorija apgalvo, ka darbības morāli nosaka Dievs. Tikai Dievs var noteikt noteikumus, un mums ir pienākums ievērot katru vārdu, kas attiecas uz mums.



Bībele māca morālo absolūtismu garā, ja ne specifikā. Mums jāraugās uz Dieva Vārdu, nevis uz savu spriedumu, lai zinātu, kā izskatās pareiza un nepareiza uzvedība. Bet, tā kā Dieva radība atspoguļo Viņa raksturu, ir neizbēgami, ka cilvēki, kas meklē gudrību, laiku pa laikam paklups uz Viņa patiesībām.



Dievs ir ielicis mūsu sirdīs labā un ļaunā mērauklu, kas, ja to ievērotu, dotu mums svētību (Romiešiem 2:14–15). Bet mūsu kritusī daba un grēkam noliektā daba aizēno mūsu sirdsapziņu. Tāpēc Bībele mūs mudina lūgt Dievam gudrību (Jēkaba ​​1:5). Psalmā 119:59 teikts: Es pārdomāju savus ceļus un piegriezu savas kājas Tavām liecībām. Cilvēka dabas ievērošana parāda mūsu nespēju un vajadzību pēc Dieva: ja Tavs likums nebūtu mans prieks, tad es būtu gājusi bojā savās bēdās (Psalms 119:92).



Dievs ir noteicis noteiktus standartus, un ir grēks tos pārkāpt. Psalms 24:1 liecina par Dieva varu: Tam Kungam pieder zeme un viss, ko tā satur; pasaule un tie, kas tajā dzīvo. Viņš savā Vārdā noteica mūsu morāles absolūtos punktus: tāpēc tev būs paklausīt Tam Kungam, savam Dievam, un pildīt Viņa baušļus un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu (5. Mozus 27:10). Morālā absolūtisma dievišķās pavēles teorija ir vistuvāk Bībeles mācībai.

Ētikas filozofijas apspriešana no laicīgā, humānistiskā viedokļa ir interesants intelektuāls vingrinājums, taču vienkāršs fakts ir tāds, ka kritušais cilvēks nevar atklāt patiesību un labestību bez Dieva. Tāpat kā Ābrahāma gadījumā, ir tikai viens veids, kā mēs varam būt morāli: tad viņš ticēja Tam Kungam; un Viņš to uzskatīja viņam par taisnību (1. Mozus 15:6).