Kas ir vēstures kritika?

Atbilde



Vēstures kritika var attiekties uz Bībeles pētīšanas metodi vai uz konkrētu Svēto Rakstu skatījumu, ko izmanto, lai izvēlētos interpretācijas. Pārbaudot tekstu, termins kritiku ir atsauce uz analīzi, kas saistīta ar kritikas ideju. Tas nenozīmē to pašu, ko sūdzība vai noraidīšana. Abas vēsturiskās kritikas formas analizē Bībeli, aplūkojot kultūru, kurā teksti tika rakstīti, un pierādījumus, kas ļauj izdarīt noteiktus secinājumus.



Galvenā atšķirība starp abām vēsturiskās kritikas formām ir atšķirība starp metodi un metodoloģiju. A metodi ir rīks vai tehnika. A metodoloģija ir domāšanas veids vai attaisnojums noteiktu metožu izmantošanai. Praksē termins vēsturiski kritiskā metode bieži tiek piemērots tam, kas faktiski ir metodoloģijas veids. Lai uzzinātu atšķirību, jājautā, vai tā ir atsauce uz to, kā teksts tiek interpretēts, vai arī kāpēc tiek izmantoti noteikti pieņēmumi. Vēstures kritika kā metode ir ārkārtīgi noderīga Bībeles izpratnē. Vēstures kritika kā metodoloģija ir nepamatoti skeptisks skatījums.





Kā metode vēsturiskā kritika izmanto vēsturisko informāciju, lai labāk izprastu Bībeles fragmenta kontekstu. Šī fona informācija sniedz svarīgu skatījumu, interpretējot tekstu. Piemēram, Pāvila komentāri par pakļaušanos valdībai Vēstulē romiešiem 13. nodaļā tika rakstīti īpaši nomācoša, antikristīga imperatora valdīšanas laikā. Tas rada atšķirības, meklējot šos tekstus mūsdienu kristiešu dzīvē.



Vēstures kritika arī piešķirtu dziļāku nozīmi Exodus mocībām. Katra no sērgām bija saistīta ar kādu dabas aspektu, ko ēģiptieši saistīja ar viltus dievu: upei, saulei un mājlopiem bija savs dievs. Pateicoties vēsturiskām liecībām, kas iegūtas ārpus Bībeles, mēs varam labāk izprast šo postu vēsti: tās bija pierādījums gan ēģiptiešiem, gan ebrejiem, ka ir tikai viens patiesais Dievs, Izraēla Dievs.



Vēsturiskā kritika var iekrist slazdā, kas ir kopīgs cilvēka dabai: nekas cits kā apgalvojums. Mēs bieži iekrītam šajā slazdā, kad atrodam kādu īpaši noderīgu paņēmienu, un mēs steidzamies pieņemt, ka esam atraduši galīgo skaidrojumu noteiktai koncepcijai. Pēc tam mēs paziņojam, ka tas, ko mēs pētām, nav nekas cits kā šīs idejas produkts vai funkcija. Piemēram, daži ateisti apgalvo, ka Visums — un cilvēks — nav nekas cits kā matērija un enerģija. Un ir daži cilvēki, kas tik ļoti aizraujas ar vēsturisko kritiku, ka uzskata Bībeles tekstu tikai par senu rakstu krājumu, kas ir tikai vecākas, mazāk apgaismotas kultūras produkts.



Kā metodoloģija vēstures kritika maldīgi pieņem, ka Bībele ir tikai cilvēku radītu rakstu krājums. Tas noved pie gandrīz pilnīgas jebkādas pārdabiskas, brīnumainas vai dievišķas darbības atlaišanas pasaulē. Vēsturisko kritiku kā domāšanas veidu var uzskatīt par ekstrēmu eisegesis formu, kas vispirms pieņem nozīmi un pēc tam nolasa tekstu no šī pieņēmuma.

Kā metode — kā paņēmiens lielākai izpratnei — vēstures kritika ir spēcīgs instruments. Tas nenozīmē, ka cilvēkam ir jābūt vēstures ekspertam, lai pareizi saprastu Svētos Rakstus. Iemesls, kāpēc Dievs pavēlēja ticīgajiem mācīt citus (Mateja 28:19–20), nevis tikai drukāt Bībeles, ir tas, ka dažas rakstītā Vārda daļas ir jāpaskaidro nobriedušākiem, zinošākiem kristiešiem (skat. Apustuļu darbi 8:29–31).