Kas ir dievišķā aizgādība?

Atbilde



Dievišķā aizgādība ir Dieva vadība, ar kuras palīdzību Viņš ar gudrību un mīlestību rūpējas un vada visu visumā. Mācība par dievišķo aizgādību apgalvo, ka Dievs pilnībā pārvalda visas lietas. Viņš ir suverēns pār visu Visumu kopumā (Psalms 103:19), fizisko pasauli (Mateja 5:45), tautu lietām (Psalms 66:7), cilvēka likteni (Galatiešiem 1:15), cilvēku panākumiem un neveiksmēm. (Lūkas 1:52) un Viņa tautas aizsardzību (Psalms 4:8). Šī doktrīna ir tiešā pretstatā idejai, ka Visumu pārvalda nejaušība vai liktenis.



Caur dievišķo aizgādību Dievs izpilda Savu gribu. Lai nodrošinātu Viņa nodomu piepildījumu, Dievs pārvalda cilvēku lietas un darbojas saskaņā ar lietu dabisko kārtību. Dabas likumi nav nekas cits kā Dieva darbs Visumā. Dabas likumiem nav raksturīga spēka; drīzāk tie ir principi, ko Dievs ir ieviesis, lai pārvaldītu to, kā lietas parasti darbojas. Tie ir tikai likumi, jo Dievs tos noteica.





Kā dievišķā aizgādība ir saistīta ar cilvēka gribu? Mēs zinām, ka cilvēkiem ir brīva griba, taču mēs zinām arī to, ka Dievs ir suverēns. Mums ir grūti saprast, kā šīs divas patiesības ir savstarpēji saistītas, taču mēs redzam abu patiesību piemērus Svētajos Rakstos. Sauls no Tarsas tīši vajāja draudzi, taču visu laiku spārdīja pret Dieva aizgādības vārtiem (Apustuļu darbi 26:14).



Dievs ienīst grēku un tiesās grēciniekus. Dievs nav grēka autors, Viņš nevienu nevilina grēkot (Jēkaba ​​1:13), un Viņš nepiedod grēku. Tajā pašā laikā Dievs acīmredzot ļauj zināms grēka mērs. Viņam ir jābūt iemeslam uz laiku to atļaut, lai gan Viņš to ienīst.



Dievišķās aizgādības piemērs Svētajos Rakstos ir atrodams stāstā par Jāzepu. Dievs atļāva Jāzepa brāļiem nolaupīt Jāzepu, pārdot viņu par vergu un pēc tam gadiem ilgi melot savam tēvam par viņa likteni. Tas bija ļauni, un Dievs bija neapmierināts. Tomēr tajā pašā laikā viss viņu grēks darbojās uz lielāku labumu: Jāzeps nokļuva Ēģiptē, kur viņu iecēla par premjerministru. Džozefs izmantoja savu stāvokli, lai septiņus gadus ilga bada laikā atbalstītu plašā reģiona iedzīvotājus, tostarp savu ģimeni. Ja Jāzeps nebūtu bijis Ēģiptē pirms bada sākuma, miljoniem cilvēku, tostarp izraēlieši, būtu miruši. Kā Dievs nogādāja Jāzepu Ēģiptē? Viņš apdomīgi atļāva saviem brāļiem brīvību grēkot. Dieva dievišķā aizgādība ir tieši atzīta 1. Mozus 50:15–21.



Vēl viens skaidrs gadījums, kad dievišķā aizgādība pārspēj grēku, ir stāsts par Jūdu Iskariotu. Dievs ļāva Jūdam melot, maldināt, krāpties, zagt un visbeidzot nodot Kungu Jēzu Viņa ienaidnieku rokās. Tas viss bija liels ļaunums, un Dievam tas nepatika. Tomēr tajā pašā laikā visa Jūdasa sazvērestība un viltošana radīja lielāku labumu: cilvēces glābšanu. Jēzum bija jāmirst no romiešu rokām, lai viņš kļūtu par grēka upuri. Ja Jēzus nebūtu sists krustā, mēs joprojām būtu savos grēkos. Kā Dievs pieveda Kristu pie krusta? Dievs apdomīgi atļāva Jūdam brīvi veikt vairākas ļaunas darbības. Jēzus to skaidri norāda Lūkas 22:22: Cilvēka Dēls ies, kā tas ir nolemts. Bet bēdas tam cilvēkam, kurš viņu nodod!

Ņemiet vērā, ka Jēzus māca gan par Dieva suverenitāti (Cilvēka Dēls aizies kā tas ir noteikts ) un cilvēka atbildība ( bēdas tam cilvēkam kurš nodod!). Ir līdzsvars.

Romiešiem 8:28 māca dievišķā aizgādība: Mēs zinām, ka Dievs visās lietās darbojas to labā, kas Viņu mīl un kas ir aicināti saskaņā ar viņa nodomu. Visas lietas nozīmē visas lietas. Dievs nekad nav ārpus kontroles. Sātans var darīt visu iespējamo, taču pat ļaunums, kas plosa pasauli, tiecas sasniegt lielāku, galīgu mērķi. Mēs to vēl nevaram redzēt. Bet mēs zinām, ka Dievs kaut ko pieļauj iemesla dēļ un ka Viņa plāns ir labs. Sātanam tas noteikti ir apgrūtinoši. Lai ko viņš darītu, viņš atklāj, ka viņa plāni tiek izjaukti un beigās notiek kaut kas labs.

Mācību par dievišķo aizgādību var rezumēt šādi: Dievs mūžībā pagātnē, pēc Savas gribas padoma, ir noteicis visu, kas notiks; tomēr Dievs nekādā ziņā nav grēka autors; arī cilvēka atbildība netiek noņemta. Galvenais līdzeklis, ar kuru Dievs īsteno Savu gribu, ir sekundāri cēloņi (piemēram, dabas likumi un cilvēka izvēle). Citiem vārdiem sakot, Dievs parasti darbojas netieši, lai izpildītu Savu gribu.

Arī Dievs dažreiz darbojas tieši, lai izpildītu Savu gribu. Šos darbus mēs saucam par brīnumiem. Brīnums ir tas, ka Dievs uz īsu laiku apiet dabisko lietu kārtību, lai izpildītu Viņa gribu. Liesmojošā gaisma, kas krita pār Saulu ceļā uz Damasku, ir Dieva tiešas iejaukšanās piemērs (Apustuļu darbi 9:3). Pāvila nodomu doties uz Bitīniju neapmierināšana ir piemērs Dieva netiešai vadībai (Ap. d. 16:7). Abi ir piemēri dievišķajai aizgādībai darbā.

Ir daži, kas saka, ka jēdziens par to, ka Dievs tieši vai netieši visu organizē, iznīcina jebkuru brīvas gribas iespēju. Ja Dievs pilnībā kontrolē, kā mēs varam būt patiesi brīvi pieņemtajos lēmumos? Citiem vārdiem sakot, lai brīvā griba būtu jēgpilna, ir jābūt dažām lietām, kas atrodas ārpus Dieva suverēnās kontroles, piemēram, cilvēka izvēles iespējamībai. Argumenta labad pieņemsim, ka tā ir taisnība. Ko tad? Ja Dievs pilnībā nekontrolē visas iespējamās situācijas, tad kā Viņš varētu garantēt mūsu pestīšanu? Pāvils vēstulē Filipiešiem 1:6 saka, ka tas, kas jūsos iesācis labu darbu, to veiks līdz Kristus Jēzus dienai. Ja Dievs nekontrolē visas lietas, tad šis solījums un visi citi dievišķie apsolījumi ir apšaubāmi. Ja nākotne pilnībā nepieder Dievam, mums nav pilnīgas drošības, ka mūsu pestīšana tiks pabeigta.

Turklāt, ja Dievs nekontrolē visas lietas, tad Viņš nav suverēns, un, ja Viņš nav suverēns, tad Viņš nav Dievs. Tātad cena, ko rada neparedzētu apstākļu uzturēšana ārpus Dieva kontroles, rada pārliecību, ka Dievs patiesībā nav Dievs. Un, ja mūsu brīvā griba var pārspēt dievišķo aizgādību, tad kas galu galā ir Dievs? Mēs esam. Šāds secinājums nav pieņemams ikvienam, kam ir Bībeles pasaules uzskats. Dievišķā aizgādība neiznīcina mūsu brīvību. Drīzāk dievišķā aizgādība ņem vērā mūsu brīvību un, ievērojot Dieva bezgalīgo gudrību, nosaka ceļu uz Dieva gribas izpildi.