Kāda ir atšķirība starp atklāto Svētā Gara klātbūtni un Dieva visuresamību?

Atbilde



Dieva visuresamība ir Viņa īpašība būt visur vienlaikus. Viņš ir visuresošs pat tad, kad mēs nepieredzam Viņa klātbūtni; Viņš ir šeit, pat ja mēs Viņu neatpazīstam. Dieva atklātā klātbūtne, protams, ir izpausta Viņa klātbūtne — tas, ka Viņš ir ar mums, ir skaidri un pārliecinoši.



Dieva visuresamība attiecas uz katru Trīsvienības Personu: Tēvu (Jesaja 66:1), Dēlu (Jāņa 1:48) un Svēto Garu (Psalms 139:7–8). Fakts, ka Dievs ir visuresošs, var vai nevar izraisīt īpašu pieredzi no mūsu puses. Tomēr Dieva atklātā klātbūtne ir rezultāts Viņa atklātai un nepārprotamai mijiedarbībai ar mums. Tad mēs piedzīvojam Dievu.





Bībelē ir rakstīts, ka katra Trīsvienības Persona ir skaidri parādījusi sevi noteiktu cilvēku dzīvē. Dievs Tēvs runāja ar Mozu degošajā krūmā 2. Mozus grāmatā. Dievs visu laiku bija bijis kopā ar Mozu, bet tad tālākajā tuksneša malā netālu no Horeba kalna (2. Mozus 3:1) Dievs izvēlējās sevi izpaust. Dievs Dēls atklājās caur iemiesošanos, kā saka Jāņa 1:14: Vārds tapa miesa un kļuva par savu mājokli starp mums. Vasarsvētku dienā augšistabā ticīgajiem parādījās Svētais Gars: Pēkšņi no debesīm atskanēja spēcīga vēja pūšam līdzīga skaņa un piepildīja visu māju, kurā viņi sēdēja. Viņi redzēja, šķiet, uguns mēles, kas atdalījās un apstājās uz katra no tām. Viņi visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars viņiem deva iespēju (Apustuļu darbi 2:2–4). Dieva acīmredzamās klātbūtnes rezultāts mācekļu dzīvē bija pasaule, kas apgriezta kājām gaisā (skat. Apustuļu darbi 17:6).



Teoloģiski mēs saprotam, ka Dievs ir visuresošs, taču šo faktu nevar viegli saskatīt ar jutekļu palīdzību. Tā ir realitāte, taču šī realitāte var šķist neatbilstoša lielākajai daļai cilvēku uz planētas, kuriem nav nekādas sajūtas par Viņa klātbūtni. Viņi justies Viņš ir tālu, nevis tuvu, un šī sajūta kļūst par viņu uztverto realitāti.



Mēs zinām par Dieva atklāto klātbūtni pieredzē. Gara acīmredzamā klātbūtne var nebūt redzama vai dzirdama vai fiziski jūtama, taču Viņa klātbūtne tomēr tiek pieredzēta. Viņa izvēlētā laikā Gars atklāj Savu klātbūtni, un mūsu teoloģiskās zināšanas kļūst par pieredzes zināšanām. Creedal iepazans kst par mlestbu iepazans.



71. psalmā Dāvids savās bēdās lūdz savu mīlošo, žēlsirdīgo un taisno Dievu. Dāvids saprot, ka Dievs ir ar viņu, un tāpēc viņš lūdz. Tuvojoties lūgšanas beigām, Dāvids saka: Kaut arī tu man esi licis redzēt daudz un rūgtu bēdu, tu atkal atjaunosi manu dzīvi; no zemes dzīlēm tu mani atkal izcelsi. Tu paaugstināsi manu godu un vēlreiz mani mierināsi (20.–21. pants). Dieva klātbūtne Dāvida dzīvē kādu laiku bija apslēpta, un tas bija daudzu un rūgtu grūtību laiks; bet Dāvids paļāvās, ka atkal atzīs Dieva atklāto klātbūtni, un tas būtu goda un mierinājuma laiks.

Dievs nekad nav atstājis Šadrahu, Mešahu un Abednego. Tomēr kādu laiku šķita, ka vienīgais eksistējošais potents bija ķēniņš Nebukadnecars — un viņš bija slepkavnieciski nikns uz trim ebreju vīriem. Karalis, nezinādams par Dieva visuresošo klātbūtni, iemeta visus trīs degošā, ugunīgā krāsnī. Un tieši tad Dievs atklāja Savu klātbūtni: ķēniņš Nebukadnecars izbrīnā pielēca kājās un . . . teica: 'Paskaties! Es redzu četrus vīrus staigājam ugunī, nesasietus un neskartus, un ceturtais izskatās kā dievu dēls.” (Daniēla 3:24–25). Dieva klātbūtnes realitāte kļuva pamanāma pat pagānu ķēniņam. Tā bija Dieva atklātā klātbūtne.

Mēs nekad nevaram zaudēt Dieva klātbūtni realitāte , bet mēs varam zaudēt Viņa klātbūtnes sajūtu. Nekad nav brīža, kad Dieva nav ar mums, bet ir brīži, kad Dievs nav acīmredzami ar mums. Dažreiz Viņa klātbūtne nav skaidra vai acīmredzama cilvēka acīm vai cilvēka garam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs esam aicināti dzīvot ticībā, nevis redzēšanā (2. Korintiešiem 5:7). Dieva visuresamība var pastāvēt bez mūsu apziņas; Dieva acīmredzamā klātbūtne nevar. Visa Dieva atklātās klātbūtnes jēga ir tāda, ka mūsu apziņa par Viņu ir pamodusies.

Ticīgajiem vienmēr līdzi ir Svētais Gars. Bībele māca par Gara mājokli: vai jūs nezināt, ka jūsu ķermeņi ir Svētā Gara tempļi, kas ir jūsos, ko jūs esat saņēmuši no Dieva? (1. Korintiešiem 6:19). Gars mums netiks atņemts. Viņš ir mūsu Mierinātājs, mūsu Palīgs, mūsu Paraclete, līdz Jēzus atgriezīsies (Jāņa 14:16). Tajā laikā Jēzus pats būs ar mums — acīmredzami un mūžīgi.

Bet Gara mājoklis nav tas pats, kas Gara atklātā klātbūtne. Katrs ticīgais piedzīvo laikus, kad viņš nejūtas izglābts, vai dienas, kad viņš iziet cauri savām darbībām, neapzinoties, ka viņā atrodas Gars. Bet tad ir reizes, kad tas pats mītošais Gars īpašā, acīmredzamā veidā apmeklē ticīgo. Tā varētu būt dziesma, ko Gars ienes prātā; tā varētu būt nejauša tikšanās ar draugu; tas varētu būt pamudinājums uz lūgšanu, vēlme studēt Vārdu vai neizsakāma miera sajūta — Gars nav ierobežots tajā, kā Viņš atklājas. Lieta ir tāda, ka Viņš dara Sevi zināmu. Viņš ir mūsu Mierinātājs. Caur viņu mēs saucam: ‘Aba, Tēvs!’ Pats Gars kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni (Romiešiem 8:15–16).

Vai mums vajadzētu paļauties uz Dieva visuresamību, pat ja mēs to neticam justies Viņš ir ar mums? Pilnīgi noteikti. Dievs, kurš nevar melot, saka, ka Viņš nekad mūs nepamet un nepamet (Ebrejiem 13:5). Vai mums arī jāmeklē Dieva atklātā klātbūtne? Pilnīgi noteikti. Nav tā, ka mēs paļaujamies uz jūtām vai meklējam kādu zīmi, bet mēs sagaidām, ka Mierinātājs mierinās savējos, un mēs ar prieku atzīstam, ka mums ir vajadzīgs Viņa mierinājums.