Kāda ir atšķirība starp svētību un pirmdzimtības tiesībām (1. Mozus 25)?

Atbilde



Kad piedzima dvīņi Jēkabs un Ēsavs, Ēsavs bija pirmais, padarot viņu par pirmdzimto. Kā pirmdzimtais dēls Ēsavam automātiski piederēja pirmdzimtības tiesības. Pirmdzimuma tiesības bija pirmdzimtajam piešķirtais gods, kas piešķīra ģimenes galvas statusu un tiesības mantot tēva īpašumu. Dēls, kuram ir pirmdzimtības tiesības, saņems dubultu daļu no visa, kas tika nodots (skat. 5. Mozus 21:17). Tomēr jau pirms dvīņu dzimšanas Tas Kungs paredzēja, ka Ēsavs kalpos Jēkabam (1. Mozus 25:23).



Vēlāk 1. Mozus grāmatas 25. nodaļā Ēsavs pārdeva savas pirmdzimtības tiesības, atdodot tās maltītei, jo bija izsalcis. Tā Ēsavs nicināja savas pirmdzimtības tiesības (1. Mozus 25:29-35). Kad Īzākam pienāca laiks svētīt savus dēlus, Jēkabs pievīla savu tēvu, tā vietā dodot viņam Ēsava svētību (1. Mozus 27).





Svētību varēja dot neatkarīgi no pirmdzimtības tiesībām. Tomēr lielāka svētība tika dota tam, kuram piederēja pirmdzimtības tiesības. Pēc Jēkaba ​​maldināšanas Ēsavs sūdzējās, ka ir atņēmis manas pirmdzimtības tiesības, un tagad viņš ir saņēmis manu svētību! (1. Mozus 27:36). Ēsavs lūdza savam tēvam kādu svētību, un viņš saņēma sekundāru, zemāku svētību (38.-40. pants).



Interesanta paralēle notika vēlāk Jēkaba ​​dzīvē. Jēkaba ​​dēlam Jāzepam bija divi dēli: Efraims un Manase. Manase bija vecākais dēls, un viņam vajadzēja iegūt pirmdzimtības tiesības. Bet, kad Jēkabs deva savu svētību saviem mazdēliem, viņš, Jāzepam par lielu pārsteigumu, sakrustoja rokas un uzlika labo roku jaunākajam dēlam. Tādā veidā Efraims, jaunākais dēls, saņēma lielāku svētību (1. Mozus 48).



1. Mozus grāmatas 49. nodaļā Jēkabs deva svētības katram no saviem 12 dēliem. Rūbens, pirmdzimtais, bija zaudējis savas pirmdzimtības tiesības smaga grēka dēļ (4. pants). Tā vietā pirmdzimtības tiesības tika dotas Jāzepa dēliem (1. Laiku 5:1). Visi Jēkaba ​​dēli saņēma kādu svētību.



Kamēr pirmdzimtajam dēlam piederēja pirmdzimtības tiesības, svētību varēja saņemt ikviens. Patriarhu laikā šādas svētības darbojās kā pēdējā griba un testaments, un tās tika augstu novērtētas kā līdzeklis Dieva gribas atklāšanai.