Kāds ir jēdziens “jau, bet vēl nav”?

Atbilde



Teoloģiskā koncepcija, kas jau ir, bet vēl nav, uzskata, ka ticīgie aktīvi piedalās Dieva valstībā, lai gan valstība savu pilnīgo izpausmi sasniegs tikai kaut kad nākotnē. Mēs jau esam valstībā, bet vēl neredzam to savā krāšņumā. Teoloģija, kas jau, bet vēl nav, ir saistīta ar karaļvalsts teoloģiju jeb inaugurēto eshatoloģiju.



Jau esošo, bet vēl nezināto paradigmu 20. gadsimta sākumā izstrādāja Prinstonas teologs Gerhards Voss. 50. gados Fullera Teoloģiskā semināra profesors Džordžs Eldons Lads apgalvoja, ka Dieva valstībai ir divas nozīmes: 1) Dieva autoritāte un tiesības valdīt un 2) sfēra, kurā Dievs izmanto Savu varu. Tātad valstība Svētajos Rakstos ir aprakstīta gan kā valstība, kas šobrīd ir ienākusi, gan kā tāda, kas ienāk nākotnē. Lads secināja, ka Dieva valstība ir gan tagadne, gan nākotne.





Teoloģija, kas jau, bet vēl nav, ir populāra harizmātisko cilvēku vidū, kuriem tā nodrošina teoloģisko ietvaru mūsdienu brīnumiem. Vineyard baznīca jau ir oficiāli pieņemta, bet vēl nav, un tas ir daudzu viņu mācību pamatā.



Tur ir nozīmē, ka Dieva valstība jau ir spēkā. Vēstulē Ebrejiem 2:8–9 teikts: Pašlaik mēs vēl neredzam, ka viss ir pakļauts viņam. Bet mēs redzam Viņu, kurš uz īsu brīdi tika padarīts zemāks par eņģeļiem, proti, Jēzu, kronētu ar godu un godu nāves ciešanu dēļ (ESV). Šajā fragmentā mums ir tagad (mēs redzam Jēzu kronētu ar godību), un mums vēl nav (ne viss ir pakļauts Kristum). Jēzus ir Ķēniņš, bet Viņa valstība vēl nav no šīs pasaules (skat. Jāņa 18:36).



Arī 1. Jāņa 3:2 mēs lasām: Dārgie draugi, tagad mēs esam Dieva bērni, un tas, kas mēs būsim, vēl nav darīts zināms. Bet mēs zinām, ka, kad Kristus parādīsies, mēs būsim viņam līdzīgi, jo mēs viņu redzēsim tādu, kāds viņš ir. Atkal mums ir tagadne (mēs esam Dieva bērni), un mums ir vēl ne (mūsu nākotnes stāvoklis). Mēs esam karaļa bērni, bet mums jāgaida, lai redzētu, ko tieši tas nozīmē.



Pievienojiet tam faktus, ka Romiešiem 8:30 saka, ka mēs esam pagodināti, un Efeziešiem 2:6 saka, ka mēs sēžam kopā ar Kristu debesu valstībā, it kā tie būtu pabeigti darbi. Lielāko daļu laika mēs nejūtamies īpaši pagodināti, un mūsu apkārtne ne visai atgādina debesu valstības. Tas ir tāpēc, ka pašreizējā garīgā realitāte vēl nesakrīt ar nākotni, fizisko realitāti. Kādu dienu abi būs sinhroni.

Tātad jau esošajai, bet vēl neesošajai interpretācijas sistēmai ir bībelisks pamats. Problēma rodas, kad šī paradigma tiek izmantota, lai attaisnotu labklājības evaņģēliju, mācības, kas mācās, un citas ķecerības. Šo mācību ideja ir tāda, ka Kristus valstība darbojas pilnībā un ka lūgšana var likt tai ielauzties mūsu pasaulē. Tiek uzskatīts, ka evaņģelizācija veicina valstību. Un cilvēkiem tiek teikts, ka viņiem nekad nav jābūt slimiem vai nabadzīgiem, jo ​​valstības bagātības viņiem ir pieejamas tieši tagad.

Tomēr Bībele nekad nerunā par valstības virzīšanu uz priekšu. Valstība nāks (Lūkas 11:2). Mums ir jāsaņem valstība (Marka 10:15). Un valstība pašlaik nav no šīs pasaules (Jāņa 18:36). Jēzus līdzībās par valstību to attēlo kā raugu mīklā un augošu koku. Citiem vārdiem sakot, valstība lēnām strādā uz galīgo piepildījumu. Tas nav sporādiski uzlauzts, lai sniegtu mums mierinājumu šajā pasaulē.

Pats ķēniņš piedāvāja valstību pirmā gadsimta ebrejiem, taču viņi to noraidīja (Mateja 12:22–28). Kādu dienu, kad Jēzus atgriezīsies, Viņš nodibinās Savu valstību uz zemes un piepildīs Jesajas 51:3 pravietojumu: Tas Kungs noteikti mierinās Ciānu un ar līdzjūtību skatīsies uz visām tās drupām; viņš padarīs viņas tuksnešus kā Ēdeni, tās tuksnešus kā Tā Kunga dārzu. Viņā atradīsies prieks un prieks, pateicība un dziedāšanas skaņa. Līdz tam Jēzus ceļ Savu draudzi (Mateja 16:18) un izmanto mūs sava vārda godam.