Kas ir zaimošana?

Atbilde



Zaimot nozīmē ar nicinājumu runāt par Dievu vai būt izaicinoši necienīgam. Zaimošana ir verbāls vai rakstisks Dieva vārda, rakstura, darba vai īpašību pārmetums.



Zaimošana bija nopietns noziegums bauslībā, ko Dievs deva Mozum. Izraēliešiem bija jāpielūdz Dievs un jāpaklausa viņam. 3. Mozus 24:10–16 kāds vīrietis zaimo Dieva vārdu. Ebrejiem vārds nebija tikai ērta etiķete. Tas bija simbolisks cilvēka rakstura attēlojums. Cilvēks 3. Mozus grāmatā, kurš zaimoja Dieva vārdu, tika nomētāts ar akmeņiem.





Jesajas 36. nodaļa stāsta par Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, un viņa mēģinājumu demoralizēt Jeruzalemi, pirms viņš uzbruka. Norādījis uz daudzajām Asīrijas uzvarām, viņš saka: “Kurš no visiem šo valstu dieviem ir spējis no manis izglābt savas zemes? Kā tad Tas Kungs var izglābt Jeruzālemi no manas rokas? (Jesajas 36:20). Sanheribs izdarīja zaimošanu, pieņemot, ka Izraēla Dievs ir līdzvērtīgs apkārtējo tautu viltus dieviem. Jūdas ķēniņš Hiskija norāda uz šo zaimošanu savā lūgšanā Dievam, kurā viņš lūdz, lai Dievs tos atbrīvo, lai aizstāvētu Savu godu (Jesajas 37:4, 17). Un tieši to Dievs darīja. Jesajas 37:36-37 paskaidrots: “Tad Tā Kunga eņģelis izgāja un nogalināja simts astoņdesmit piecus tūkstošus Asīrijas nometnē. Kad cilvēki nākamajā rītā piecēlās, tur bija visi mirušie! Tad Asīrijas ķēniņš Sanheribs salauza nometni un aizgāja. Viņš atgriezās Ninivē un palika tur. Vēlāk Sanheribs tika noslepkavots sava dieva Nisroha templī (Jesaja 37:38).



Dieva sekotāji ir atbildīgi arī par to, lai viņu uzvedība nemudina citus zaimot Dievu. Vēstulē romiešiem 2:17-24 Pāvils norājas uz tiem, kas apgalvo, ka ir izglābti caur likumu un tomēr dzīvo grēkā. Izmantojot Jesajas 52:5, Pāvils viņiem saka: Dieva vārds tiek zaimots pagānu vidū jūsu dēļ (24. pants). 1. Timotejam 1:20 Pāvils paskaidro, ka viņš bija pametis divus viltus skolotājus sātanam, lai viņi būtu mācīti nezaimot; tādējādi viltus doktrīnas sludināšana un Dieva ļaužu maldināšana arī ir zaimošanas veids.



Jēzus runāja par īpašu zaimošanas veidu — Svētā Gara zaimošanu, ko veica Viņa laika reliģiskie vadītāji. Situācija bija tāda, ka farizeji bija Jēzus brīnumu aculiecinieki, bet viņi piedēvēja Svētā Gara darbību dēmona klātbūtnei (Marka 3:22-30). Tas, ka viņi attēloja svēto kā dēmonisku, bija apzināta, aizvainojoša Dieva noraidīšana un bija nepiedodama.



Nozīmīgākā apsūdzība zaimošanā bija tāda, kas bija pilnīgi nepatiesa. Tieši par zaimošanu priesteri un farizeji nosodīja Jēzu (Mateja 26:65). Viņi saprata, ka Jēzus apgalvoja, ka ir Dievs. Tas patiešām būtu Dieva rakstura pārmetums — ja tā nebūtu taisnība. Ja Jēzus būtu tikai cilvēks, kas apgalvotu, ka ir Dievs, Viņš būtu zaimotājs. Tomēr kā Trīsvienības otrā persona Jēzus varēja patiesi apgalvot, ka ir dievība (Filipiešiem 2:6).

Par laimi, Jēzus piedod pat zaimošanas grēku. Pāvils bija zaimotājs (1. Timotejam 1:13) un centās likt citiem zaimot (Apustuļu darbi 26:11). Paši Jēzus brāļi domāja, ka Viņš ir vājprātīgs (Marka 3:21). Visi nožēloja grēkus, un visiem tika piedots.

Zaimošana pēc definīcijas ir gan apzināta, gan tieša. Tādā gadījumā Jēzum Kristum ticīgais neļaus/nevar veikt zaimošanu. Tomēr mums vajadzētu būt uzmanīgiem, lai atspoguļotu Dieva svētumu un nekad nepareizi attēlotu Dieva godību, autoritāti un raksturu.