Kas ir apustuliskā darbība?

Apustuliskā darbība tiek definēta kā kristiešu pienākums sludināt evaņģēliju un evaņģelizēt. Tas ir darbs, ko Kristus uzdeva Baznīcai, sacīdams: 'Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā, mācot ievērot visu, ko es tev ir pavēlējuši. Un, lūk, Es esmu ar jums vienmēr līdz pasaules galam” (Mateja 28:19-20). Apustuliskā darbība nav kaut kas tāds, uz ko mēs kā kristieši esam aicināti laiku pa laikam vai sporādiski, bet tai ir jābūt mūsu dzīves regulārai sastāvdaļai. Mums pastāvīgi jāmeklē iespējas dalīties evaņģēlijā ar tiem, kas ir pazuduši grēkā. Tas var ietvert individuālas sludināšanas sarunas, Bībeles studiju vadīšanu, īstermiņa misijas braucienus vai daudzas citas lietas. Svarīgi ir tas, ka mēs aktīvi iesaistāmies labās vēsts par Jēzu Kristu izplatīšanā.

Atbilde





Apustuliskā darbība ir termins, ko lieto Romas katolicismā. Apustuliskā darbība tiek uzskatīta par apzinātu darbību, kuras pamatā ir vēlme ietekmēt cilvēkus uz Jēzu Kristu un Dieva Valstību. Kad kāds atdod sevi ar nolūku dalīties ar Kristu, šī persona ir iesaistīta apustuliskā darbībā.



Romas katoļu mācībā apustuliskā darbība ir dabisks Kristus pazīšanas rezultāts. Tā ir mīlestība darbībā, jo kristietis veido attiecības ar citiem un dalās ar tiem Kristū. Apustuliskā darbība ir vairāk nekā tikai labu darbu veikšana; tā ir darbība, kas tiek veikta ar konkrētu mērķi radīt kādu citu attiecībās ar Kristu. Apustuliskā darbība tiek uzskatīta par neatņemamu patiesas kristīgas dzīves sastāvdaļu.



Protams, nav nekas nepareizs, ja uzvarām cilvēkus Kristum un sludinām evaņģēliju ar citiem; tas ir tas, ko kristiešiem vajadzētu darīt (Apustuļu darbi 1:8). Tas ir termins apustuliskā darbība tas var būt maldinošs, ja mēs neesam uzmanīgi.





Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka mēs nevaram un nebūsim apustuļi. Apustuļa amatu mūsdienās nevar nopelnīt vai sasniegt. Pāvils bija pēdējais apustulis, kas kļuva par tādu, pateicoties Jēzus Kristus tiešai atklāsmei viņam ceļā uz Damasku. Vēlāk Pāvilu mācīja tieši Tas Kungs (Galatiešiem 1:11–20). Divpadsmit apustuļiem Bībelē bija unikāla pozīcija. Tieši šie divpadsmit apustuļi lika pamatus baznīcai, kuras stūrakmens bija Jēzus (Efeziešiem 2:20). Pamati joprojām netiek likti.



Otrkārt, mums jāsaprot, ka esam izglābti no žēlastības ticībā (Efeziešiem 2:8–9). Labie darbi, neatkarīgi no tā, vai mēs tos saucam par apustuliskām darbībām, neiegūst mūsu pestīšanu un nesaglabā to. Mēs noteikti esam aicināti staigāt labos darbos; Dievs pat tos mums ir uzstādījis (Efeziešiem 2:10). Bībele māca, ka mūsu labajiem darbiem jābūt mūsu mīlestības uz Dievu aizplūšanai un tam, ko Viņš darīja mūsu labā, lai gūtu pestīšanu, nevis prasībai, lai iegūtu vai saglabātu mūsu pestīšanu.

Lai gan Romas katoļu baznīca māca atšķirīgu evaņģēliju, tas nenozīmē, ka tur nav īsti kristiešu, kuriem būtu pareiza izpratne par pestīšanu, neskatoties uz viņu baznīcas oficiālo mācību. Mūsu rīcības motivācija — apustuliskā vai cita — ir vissvarīgākā. Mums tas jāpatur perspektīvā un jācenšas būt tādiem kristiešiem, kādi bija apustuļi (skat. 1. korintiešiem 4:16; 11:1).

Kopsavilkumā, apustuliskā darbība ir Romas katoļu termins, kas apraksta kaut ko tādu, kas būtu jādara visiem kristiešiem. Tā kā Romas katoļi uz darbiem skatās savādāk nekā protestanti, un tā kā apustuliskais laikmets ir beidzies, ir pareizi jāsaprot mūsu noteikumi un Bībeles mācība.