Kas Bībelē notika ar Ismaēlu?

Atbilde



Ismaēls ir Ābrahāma un Hagaras dēls, Ēģiptes verdzene, kas pieder Sārai, Ābrahāma sievai. Ābrahāms deva viņam vārdu Ismaēls , kas nozīmē, ka Dievs dzird, iespējams, tāpēc, ka viņš un Sāra bija domājuši, ka viņš ir Dieva apsolījuma dēls. Ismaēls kļuva par arābu tautu tēvu.



Dievs bija apsolījis Ābrahāmam, ka viņam būs dēls (1. Mozus 15:4) un ka viņa pēcnācēju skaits būs tikpat liels kā zvaigžņu debesīs. Bet, kad pagāja laiks, un Dievs nebija izpildījis šo solījumu, Sāra izdomāja plānu, un Ābrahāms piekrita. Viņa atdeva savu ēģiptiešu kalponi Hagaru Ābrahāmam. Hagara ieņema bērnu un dzemdēja Ismaēlu, kad Ābrahāms bija 86 gadus vecs (1. Mozus 16:16). Pirms Ismaēla dzimšanas Tā Kunga eņģelis sacīja Hagarai: Šis tavs dēls būs mežonīgs cilvēks, nepieradināts kā savvaļas ēzelis! Viņš pacels dūri pret visiem, un visi būs pret viņu. Jā, viņš dzīvos atklātā naidīgā pret visiem saviem radiniekiem (1. Mozus 16:12, NLT).





Ismaēls uzaudzis sava tēva mājā, bet, kad viņam bija 13 gadu, Dievs atgriezās pie Ābrahāma, lai vēlreiz apstiprinātu Savu derību un apliecinātu Ābrahāmam, ka apsolījuma bērns nāks caur Sāru (1. Mozus 17:16–19; 18:10). , nevis Hagara. Dievs teica Ābrahāmam: Ismaēlu es svētīšu arī viņu, kā tu esi lūdzis. Es viņu padarīšu ārkārtīgi auglīgu un pavairosu viņa pēcnācējus. Viņš kļūs par tēvu divpadsmit prinčiem, un es viņu padarīšu par lielu tautu. Bet mana derība tiks apstiprināta ar Īzāku, kurš tev un Sārai piedzims apmēram šajā laikā nākamgad (1. Mozus 17:20–21, NLT). Kā simbolu Savas derības solījumam Tas Kungs ieviesa apgraizīšanas rituālu. Gan Ābrahāms, gan Ismaēls tajā dienā tika apgraizīti.



Gadu vēlāk, kad Ābrahāmam bija 100 gadu, Sārai piedzima Īzāks. Kad zēnam bija divi vai trīs gadi, ap to laiku, kad viņam bija paredzēts atšķirt no mātes, Ābrahāms sarīkoja milzīgus svētkus, lai atzīmētu šo notikumu. Iespējams, ka Ismaelam tajā laikā bija 16 gadu. Banketā Ismaēls izsmēja Īzāku, sadusmojot Sāru. Viņa pieprasīja Ābrahāmam atbrīvoties no Hagaras un Ismaēla. (1. Mozus 21:8–10). Sāra bija apņēmusies, ka Ismaēlam nav nekādas daļas Īzāka mantojumā.



Ābrahāmu ļoti satrauca doma sūtīt Ismaēlu, bet Dievs viņu mierināja: Neesiet sarūgtināts par zēnu un savu kalpu. Dari visu, ko Sāra tev teiks, jo Īzāks ir dēls, caur kuru tiks ieskaitīti tavi pēcnācēji. Bet es arī padarīšu par tautu no Hagaras dēla pēcnācējiem, jo ​​viņš ir arī tavs dēls (1. Mozus 21:12–13, NLT). Tāpēc Ābrahāms deva Hāgarai nedaudz ēdiena un ūdens un aizlaida tos prom.



Māte un dēls bezmērķīgi klejoja Bēršebas tuksnesī, līdz beidzās viņu uzturs. Tad Hagara nolika Ismaēlu krūma ēnā un aizgāja prom, nevēlēdamās skatīties, kā viņš mirst. Kad viņa no attāluma apsēdās un raudāja, Dieva eņģelis nāca mierināt Hagaru un pārliecināt viņu, ka Ismaēls izdzīvos un zels (1. Mozus 21:14–18, NLT).

Bībelē teikts, ka Dievs bija kopā ar Ismaēlu, kad viņš uzauga Sinaja pussalas austrumos: viņš kļuva par prasmīgu strēlnieku un apmetās uz dzīvi Paranas tuksnesī. Viņa māte parūpējās, lai viņš apprecētu sievieti no Ēģiptes zemes (1. Mozus 21:20–21, NLT). Kad Ābrahāms nomira, Ismaēls piedalījās viņa bērēs (1. Mozus 25:9), pierādot, ka starp viņu un viņa tēva ģimeni tika uzturēti vismaz neregulāri un civili sakari.

Ismaēlam piedzima 12 dēli un meita, kas apprecējās ar Ēsavu (1. Mozus 28:9; 36:2–3). Viņš nodzīvoja līdz 137 gadu vecumam (1. Mozus 25:17). Raksti saka, ka daudzi Ismaēla pēcnācēji apmetās netālu no Ēģiptes austrumu robežas un dzīvoja naidīgi pret visiem saviem radiniekiem (1. Mozus 25:18).