Ko tas nozīmē, ka vīrietim nav labi būt vienam (1. Mozus 2:18)?

Atbilde



1. Mozus 1:27 stāsta, ka Dievs radīja cilvēci ar bināro dzimumu kā vīrieti un sievieti. Radīšanas nedēļas beigās Dievs paziņo, ka visa Viņa radītā bija ļoti laba (1. Mozus 1:31). Tā kā Dievs radīja dzimumu binaritāti un nosauca to par ļoti labu, no 1. Mozus grāmatas stāsta ir skaidrs, ka atšķirība starp vīrieti un sievieti ir svarīga. Bet mēs varam neatzīt, cik svarīgi ir, kamēr mēs nelasīsim detalizētāku, tuvinātu stāstu par to, kā Dievs patiesībā radīja pirmo vīrieti un sievieti 1. Mozus grāmatā. Šajā kontekstā Dievs paziņo, ka vīrietim nav labi būt vienam. (1. Mozus 2:18). Šī ir pirmā reize, kad tiek teikts, ka tas nav labi. Pirmā sliktā lieta, kas jebkad reģistrēta, ir tā, ka sieviete vēl nebija uz vietas! Tas liecina par to, cik svarīga sieviete ir Dieva iecerē.



1. Mozus grāmatā 2:7 ir aprakstīts, kā Dievs veidoja Ādamu no zemes putekļiem un iedvesa viņā dzīvības elpu, atdzīvinot Ādamu. Pēc Ādama radīšanas Dievs Viņu ievietoja leknajā Ēdenes dārzā (1. Mozus 2:15). Dievs bija paredzējis, ka Ādams kops un kops dārzu. Līdz šim Ādams joprojām bija vienīgais cilvēks, un Dieva radošais darbs vēl nebija pabeigts. Dievs atzīst darba nepabeigtību — lai gan Viņš bija radījis visu, izņemot vienu, atlikušais trūkums bija liels. Dievs saka, ka cilvēkam nebija labi būt vienam (1. Mozus 2:18).





Agrāk Dievs bija teicis, ka Viņš radīs cilvēci un ka tie valdīs pār citām Viņa radībām (1. Mozus 1:26). Dievs lietoja daudzskaitļa vietniekvārdu ( viņi ), kas nozīmē, ka būtu vairāk nekā tikai viens vīrietis. Dieva iecerētajā projektā viens cilvēks nevarēja paveikt darbu. Pēc Ādama radīšanas Dievs atzīmē, ka ar Ādamu nebija pietiekami. Ādamam nebija labi — tas nepildīja Viņa ieceri —, ka Ādams bija viens. 1. Mozus grāmatā 1:27, kad Dievs radīja cilvēci, Viņš radīja tos par vīrieti un sievieti.



Pusceļā šim projektam, sestajā dienā, Dievs atzīmē, ka darbs bija nepabeigts, un tas, kas bija jāpaveic, lai darbs būtu labs, ir tas, ka Dievs rada pretstatu, kas varētu palīdzēt Ādamam īstenot Dieva nodomu attiecībā uz cilvēci (1. Mozus 2: 18). Viens cilvēks to nevarēja izdarīt viens. Bet pirms Dievs apmierināja Ādama vajadzību pēc sievietes līdzinieka, Viņš parādīja Ādamam, ka katram dzīvniekam ir savs līdzinieks — dzīvnieku pasaulē bija arī tēviņi un mātītes (1. Mozus 2:20), taču līdz tam laikam Ādams joprojām bija viens. 1. Mozus grāmatas stāstījums mums nepaskaidro, kāpēc Dievs Ādamam parādīja trūkumus pirms tā atrisināšanas, taču noteikti būtu loģiski, ka Ādamam bija jāsaprot, cik svarīga būtu sievietes līdziniece — bez viņas visa Dieva iecere cilvēces funkcionēšanai izgāztos. . Nebūtu tādi, kas pārvaldītu radību, kā Dievs bija iecerējis.



Tāpēc Dievs iemidzināja Ādamu un veica sava veida operāciju, noņemot vienu no viņa ribām un pēc tam dziedinot brūci (1. Mozus 2:21). No šīs ribas Dievs izveidoja pirmo sievieti (1. Mozus 2:22). Kad Dievs viņu atveda pie Ādama, Ādams atzina viņas vērtību (varbūt tāpēc, ka viņam vispirms tika parādīts, ka viņš ir viens). Ādams saprata, ka viņa ir no viņa un ka viņi ir unikāli savienoti (1. Mozus 2:23). Lai gan pēc vērtības tie ir vienādi, tie bija atšķirīgi dizainā. Dievs bija pabeidzis savu radošo darbu, ar sievieti kā pēdējo otas triepienu, un tika uzsāktas dzimuma, seksualitātes un laulības pamatsastāvdaļas (1. Mozus 2:24–25). Dievs bija paredzējis vīrieti un sievieti būt vienlīdzīgiem un tomēr ļoti atšķirīgiem. Savā ziņā tie bija pretstati, un abi bija nepieciešami, lai īstenotu Viņa ieceri.



1. Mozus grāmatas stāstījums par vīrieša un sievietes izcelsmi saskaņā ar citiem Bībeles rakstniekiem ir vēsturiski precīzs (piemēram, Pāvils plaši apspriež Ādamu un Ievu un to ietekmi uz tiem, kas nāks pēc viņiem, tādās vietās kā Romiešiem 5 un 1. Timotejam 2). Tomēr pēdējā laikā arvien vairāk tiek apšaubīta radīšanas nedēļas vēsturiskums un līdz ar to arī dizaina ietekme. Tā kā sabiedrības attālinās no Dieva kā sava Radītāja atzīšanas, tās attālinās arī no Dizainera dizaina atzīšanas. Viens no šīs aiziešanas rezultātiem ir pieaugošā dzimumu neskaidrība. Tā kā mēs arvien mazāk pazīstam savu izcelsmi un dizainu, mēs varam aizmirst savu identitāti un meklēt savu ceļu, nevis īstenot Viņa ieceri mūsu labā. Kaut arī šāda veida neatkarība no Dieva dažos veidos var izklausīties pievilcīga, tiecoties pēc neatkarības no mūsu Radītāja un Viņa ieceres, mēs varam pilnībā aizmirst par to, par ko Viņš mūs ir darījis un ko Viņš lika darīt. Daudz labāk ir atpazīt Viņa radīšanas skaistumu un īstenot Viņa ieceri mūsu labā — censties piepildīties būt tiem, kādus Viņš mūs radījis, un pieņemt Viņa ieceri.