Ko tas nozīmē, ka ticība ir cerības pamatā (Ebrejiem 11:1)?

Atbilde



Vēstules Ebrejiem autors atklāj 11. nodaļu ar īsu ticības aprakstu: Tagad ticība ir cerības būtība, liecība par neredzamām lietām (Ebrejiem 11:1, NKJV). Šo apgalvojumu nevajadzētu uzskatīt par pilnīgu ticības definīciju. Tā vietā autors koncentrējas uz diviem kritiskiem daudz plašākas teoloģiskās koncepcijas aspektiem, lai iepazīstinātu ar slaveno Vecās Derības ticības varoņu galeriju. Pirmais svarīgais ticības aspekts ir tas, ka tā ir cerēto lietu būtība.



Vārds būtībai (KJV, NKJV) klauzulā ticība ir cerēto lietu būtība , tiek tulkots kā pārliecība (ESV), pārliecība (NIV) un realitāte (NLT). Sākotnējā grieķu valodā šis termins apzīmē ideju par stingru pamatu, reālo būtni, faktisko eksistenci, būtisku dabu un apņēmīgu uzticēšanos. Viena šī vārda nozīme attiecas uz īpašumtiesību aktu vai juridisku dokumentu, kas garantē tiesības valdīt īpašumu.





Saskaņā ar Moulton un Milligan in Grieķu Jaunās Derības vārdnīca , ticība ir cerēto lietu būtība, ko varētu pārtulkot ticība ir cerēto lietu īpašumtiesību akts (Robertsons, A. T., Vārdu attēli Jaunajā Derībā , Nešvila: Broadman Press, 1960). Cits komentārs liek domāt, ka ticība, kā aprakstīts Ebrejiem 11:1, uztver realitāti: tā ir tā, kurai neredzamie cerības objekti kļūst reāli un būtiski. Pārliecība sniedz patiesu priekšstatu. Tas ir stingrs ticības satvēriens neredzamam faktam (Vincent, M. R., Vārdu studijas Jaunajā Derībā , Vol. 4, Ņujorka: Charles Scribner’s Sons, 1887, 1. lpp. 510).



Klauzula ticība ir cerēto lietu būtība apraksta pārliecību, kas jau tagad ir aizbildniecībā — šeit un tagad — par to, uz ko mēs ceram un ko Dievs mums ir apsolījis nākotnē. Šī mūsdienu īpašumtiesības uz lietām, kas tiek cerētas un solītas nākotnē, ir iekšēja realitāte. Šobrīd, globālās pandēmijas, finanšu krīzes un sociālo nemieru laikā, kad mūsu pasaule, šķiet, brūk, mēs varam stāvēt uz klinšu cietajiem, nesatricināmajiem Dieva drošības, atpūtas, miera, nodrošinājuma, žēlastības, žēlastības un pestīšanu. Viņa Vārdam var uzticēties. Mēs varam pilnībā paļauties uz Tā Kunga apsolījumiem, jo ​​tie ir reāli un stingrs šīs dzīves pamats.



Šī būtība jeb pārliecība apraksta mūsu iekšējo reakciju uz Dieva uzticamo, nezūdošo dabu. Mēs varam būt pārliecināti par Tā Kunga apsolījumiem, jo, kā turpina vēstules Ebrejiem rakstnieks, katras paaudzes Bībeles varoņi ir pierādījuši to patiesumu: Ticībā Ābels nesa Dievam labāku upuri nekā Kains. Ticībā viņš tika atzīts par taisnu, kad Dievs labi runāja par viņa upuriem. Un ticībā Ābels joprojām runā, kaut arī ir miris. Ticībā Ēnohs tika izņemts no šīs dzīves, lai viņš nepiedzīvotu nāvi (Ebrejiem 11:4–5). Saraksts turpinās un turpinās. Ticībā Noa uzcēla šķirstu, izglāba savu ģimeni un kļuva par taisnības mantinieku (Ebrejiem 11:7). Ticībā Ābrahāms paklausīja Dievam un pārcēlās no savas dzimtenes (8.–10. pants).



Vēstules Ebrejiem rakstnieks rāda piemērus no tiem, kas ticību demonstrēja kā cerēto lietu būtību: Visi šie cilvēki vēl dzīvoja ticībā, kad viņi nomira. Viņi nesaņēma solītās lietas; viņi tos redzēja un sagaidīja tikai no attāluma, atzīstot, ka viņi ir svešinieki un svešinieki uz zemes (Ebrejiem 11:13). No patriarhiem līdz ķēniņam Dāvidam un anonīmiem ticības aizstāvjiem, ticīgie ir paļāvušies uz Dieva apsolījumiem, neskatoties uz to, ka ir izturējuši neiedomājamas problēmas (17.–38. pants).

Ticība, kas ir cerēto lietu būtība, ir arī ārējs spēks. Cerības realitāte sniedz ticīgajiem motivāciju izturēt pārbaudījumus un grūtības. Tā rezultātā rodas izšķiroša paklausība — tāda, kas lika senajiem ticības varoņiem rīkoties saskaņā ar savu cerību. Ticība kā cerēto lietu būtība rosina ticīgos sludināt drosmīgi, nemitīgi lūgt, mīlēt bez nosacījumiem, kalpot līdzjūtīgi un nenogurstoši strādāt, kamēr vien ir diena (Jāņa 9:4). Ticības iekšējā būtība kustina mūsu sirdis, bet ārējā realitāte pārvieto kalnus.