Ko tas nozīmē, ka baznīca ir uzpotēta Izraēla vietā?

Atbilde



Vēstulē Romiešiem 11:11–24 Pāvils salīdzina Izraēlu ar kultivēta olīvkoka dabiskajiem zariem un ticīgos pagāniem ar savvaļas olīvkoka zariem. Dabiskie zari (Izraēls) tika nolauzti, un savvaļas zari (pagāni) tika uzpotēti (17. pants). Tātad pagāni ir kļuvuši par apsolījumu līdzdalībniekiem un manto Dieva pestīšanas svētības.



Ir svarīgi saprast, kā Dievs aicināja Izraēlu par savu tautu un kā viņiem neizdevās izpildīt šo aicinājumu. Izraēla bērnus kā Ābrahāma pēcnācējus Dievs izraudzījās par atsevišķu tautu, svētu Tam Kungam. Dieva iecere bija tiem būt par gaismu pagāniem, lai arī viņi varētu iepazīt Dievu (1. Mozus 18:17–19; Jesaja 42, 49). Tā vietā izraēlieši vajāja svešus dievus un nodeva viņu aicinājumu (Ecēhiēla 23; Hozejas 11). Bet Dievs, kurš zināja, ka viņi to darīs, jau bija apsolījis atjaunot Savu valstību Israēlam pēc tam, kad viņi sacēlās un galu galā nožēloja grēkus (5. Mozus 30:1–10). Tāpēc Dievs sūtīja Savu Dēlu, kuram priekšā bija priekštecis, lai aicinātu Izraēlu nožēlot grēkus, jo Debesu Valstība ir tuvu (Mateja 3:2; 4:17).





Tomēr, kad Jēzus atklāja sevi kā apsolīto Dāvida ķēniņu, kurš atjaunos Izraēlu (Mateja 11-12; Apustuļu darbi 3:19-22), jūdi viņu atraidīja, tieši tā, kā Jesaja bija pravietojis (Jesaja 52-53). Tāpēc Jēzus aicināja savus mācekļus izpildīt Ābrahāma uzdevumu svētīt tautas (1. Mozus 12:2–3), sludinot Valstības evaņģēliju visām tautām līdz šī laikmeta beigām (Mateja 28:18–20). Tādējādi Pāvils sludināja Valstības evaņģēliju ebrejiem un tika vairākkārt noraidīts (Ap.d.13-28); tā rezultātā Pāvils atnesa labo vēsti pagāniem, kas savukārt kļuva par Ābrahāmu garīgais sēkla ticībā un Ābrahāmam un viņa pēcnācējam doto solījumu mantinieki (Galatiešiem 3-4). To Pāvils domāja Romiešiem 11. nodaļā ar to, ka pagāni tiek uzpotēti olīvkokā un baroti ar saknēm (solījumi Ābrahāmam). Tādējādi koks apzīmē kolektīvo Dieva tautu; savvaļas zari, kas uzpotēti, ir pagānu ticīgie; dabiskie zari, kas tiek nogriezti, ir ebreji neticībā. Ebreju ticīgie paliek kokā, bet tiek savienoti ar pagāniem un tiek veidoti jaunā miesā — Baznīcā (Efeziešiem 2:11–22).



Pāvils paredzēja jautājumu, kas noteikti radīsies viņa lasītāju vidū no pagāniem: tad es saku: vai viņi ir paklupijuši, lai kristu? (Romiešiem 11:1) — ticīgie pagāni būtu kārdināti atlaist Izraēlu, jo šķita, ka viņi nekad neatveseļosies. Pat mūsdienās ir tādi, kas iestājas par supersesionismu vai aizstājējteoloģiju, kas uzskata, ka Baznīcai ir aizstāts Izraēlu un mantos solījumus, kas jāizpilda tikai a garīgais sajūtu. Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar šo uzskatu etniskā Izraēla ir uz visiem laikiem izslēgta no solījumiem — ebreji burtiski neiemantos Apsolīto zemi. Kas tad notiktu ar Izraēlu? Kā ir ar Vecās Derības pravietojumiem, ka Izraēla kā tauta nožēlos grēkus un pēdējās dienās tiks atkal savākta zemē kā pastāvīgs īpašums (5. Mozus 30:1–10)?



Romiešiem 11 tādējādi pārliecinoši parāda pagāniem ticīgajiem, ka Dievs vēl nav pabeidzis ar Izraēlu, kuram ir tikai uz laiku zaudēja privilēģiju pārstāvēt Dievu kā Viņa tautu. Tā kā Dieva dāvanas un aicinājums ir neatsaucami (11:29), viss Izraēls tiks izglābts, lai izpildītu Dieva derību ar etnisko Izraēlu (11:25–28), tostarp apsolījumu par zemes mantojumu (5. Mozus 30:1–10). ).



Lai gan dabiskie zari tika nozāģēti, jo Izraēls cieta neveiksmi, Dieva nodomi nav pabeigti, kamēr Izraēla nav atgriezta Dieva tautā, lai dalītos solījumos Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem. Tas rada pilnu apli Dieva lielākajam pestīšanas plānam (Romiešiem 11:30–36) gan ebrejiem, gan pagāniem kā atsevišķām Dieva tautām Dāvida (vai tūkstošgadu) valstībā. Patiešām, pravieši uzskatīja, ka šī Valstība ir olīvkoka galīgais veidols, lai Izraēls — mainot lomas — svētītu pagānus, ļaujot tiem pievienoties Dieva tautai (skat. Cakarijas 8:13, 20–23).