Ko nozīmē būt garīgam?

Atbilde



Patiess garīgums nav kaut kas tāds, kas jāsasniedz vai jāiekaro. Tas ir labāk saprotams kā progresīvs ceļojums visā kristīgās dzīves garumā. Pirmais solis ceļā uz garīgumu ir piedzimt no Dieva Gara, pieņemot Jēzu Kristu kā Glābēju. Pirms pestīšanas mēs esam garīgi miruši. Bet, tiklīdz mūsu gars ir atdzīvināts Kristū, mēs sākam svēttapšanas procesu — lai kļūtu svēti — līdz Jēzus atnākšanai vai dienai, kad mēs mirstam (Romiešiem 8:11; Efeziešiem 2:5; 1. Pētera 3:18–19; 1. Korintiešiem 15:22).



1. Korintiešiem 2:14–15 (ESV) garīgā persona ir pretstatīta fiziskajai personai. Šajā kontekstā būt garīgam nozīmē piedzimt no jauna, tas ir, iegūt Svēto Garu pretstatā fiziskajai personai, kas nav neatdzimis. Galatiešiem 6:1 satur pavēli jums, kas esat garīgi (ESV), atjaunot grēcīgo brāli. Šajā kontekstā būt garīgam nozīmē staigāt Garā — dzīvot Gara pastāvīgā ietekmē.





Ievērojot sarakstu, ko darīt un ko nedrīkst — atturēties no noteiktiem amorāliem tabu un pildīt noteiktus dievbijīgus pienākumus —, cilvēks ne vienmēr kļūst par garīgu. Farizeji prata ievērot noteikumus. Garīgums netiek sasniegts ar ārējiem darbiem vai paklausību likumiem. Tas ir Svētā Gara iekšējais darbs, kad Viņš atjauno prātu un pielāgo ticīgā cilvēka sirdi Kristus tēlam: Tā kā tu esi dzirdējis par Jēzu un uzzinājis patiesību, kas nāk no Viņa, atmet savu veco grēcīgo dabu un savu agrāko dzīvesveidu, ko sabojā iekāre un maldināšana. Tā vietā ļaujiet Garam atjaunot jūsu domas un attieksmi. Apģērbiet savu jauno dabu, kas radīta kā Dievs — patiesi taisnīga un svēta (Efeziešiem 4:21–24, NLT; skatiet arī Romiešiem 12:2).



Ja mēs koncentrējamies uz to, lai ļautu Dievam mūs pārveidot no dziļi iekšpuses, šajās jomās mēs bieži cenšamies slēpties no sevis un citiem, rezultāts būs arī ārēja transformācija. Būt garīgam nozīmē vēlēties un meklēt pārmaiņas savā iekšienē (Efeziešiem 3:16; 2. korintiešiem 4:16; 1. Pētera 3:3–4). Tas prasa no jauna apmācīt mūsu prātus, lai paliktu piesaistīti tam, ko vēlas Gars. Tie, kas dzīvo saskaņā ar miesu, ir vērsti uz to, ko miesa vēlas; bet tie, kas dzīvo saskaņā ar Garu, domā par to, ko Gars vēlas. Miesas vadītais prāts ir nāve, bet Gara vadītais prāts ir dzīvība un miers. Miesas vadītais prāts ir naidīgs pret Dievu; tā nepakļaujas Dieva likumam un arī nevar to darīt. Tie, kas ir miesas valstībā, nevar patikt Dievam. Tomēr jūs neesat miesas valstībā, bet gan Gara valstībā, ja tiešām Dieva Gars dzīvo jūsos. Un, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Kristum (Romiešiem 8:5-9).



Garīgā izaugsme notiek, kad mēs izsaldējam savas grēcīgās, miesīgās vēlmes un barojam savas būtības garīgos aspektus. Pāvils to raksturoja kā mūsu vecās, grēcīgās dabas nonāvēšanu vai sišanu krustā: Tie, kas pieder Kristum Jēzum, ir situši krustā miesu ar tās kaislībām un tieksmēm (Galatiešiem 5:24; sk. arī Galatiešiem 2:20).



Mums ik dienas jāmirst miesas vēlmēm: lai es nekad nevarētu lepoties, izņemot mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, caur kuru pasaule man ir krustā sista un es pasaulei (Galatiešiem 6:14; skat. arī Romiešiem 6). :4, 6, 12, 14). Realitāte sekot Kristum nozīmē katru dienu ņemt savu krustu, zaudēt savas dzīvības, lai tās atrastu Viņā, un pateikt nē jebkurai sirds attieksmei, kas saceļas pret mūsu Glābēju (Mateja 16:24–26).

Lai būtu garīgs, ir jādzīvo ticībā Kristus pabeigtajam darbam pie krusta: Kad viņš nomira, viņš vienreiz nomira, lai salauztu grēka spēku. Bet tagad, kad viņš dzīvo, viņš dzīvo Dievam par godu. Tāpēc arī jums vajadzētu uzskatīt sevi par mirušiem grēka varai un dzīviem Dievam caur Kristu Jēzu (Romiešiem 6:10–11, NLT). Ticībā mums tagad jādzīvo tā, it kā mēs jau būtu miruši, bijuši debesīs un atkal augšāmcēlušies Gara pilnībā Dieva klātbūtnē: Neļaujiet nevienai jūsu ķermeņa daļai kļūt par ļaunuma instrumentu. kalpot grēkam. Tā vietā pilnībā atdodieties Dievam, jo ​​jūs bijāt miris, bet tagad jums ir jauna dzīvība. Tāpēc izmantojiet visu savu ķermeni kā instrumentu, lai darītu to, kas ir pareizi Dieva godam (Romiešiem 6:13, NLT).

Nav iespējams izkopt patiesu garīgumu ar mūsu pašu darbiem, enerģiju vai spēku. Tikai ar Svētā Gara spēku mēs varam nonāvēt grēcīgo dabu: Tāpēc, dārgie brāļi un māsas, jums nav pienākuma darīt to, ko jūsu grēcīgā daba mudina. Jo, ja tu dzīvosi pēc tās diktāta, tu mirsi. Bet, ja Gara spēkā tu nonāvēsi savas grēcīgās dabas darbus, tu dzīvosi. Jo visi, kurus vada Dieva Gars, ir Dieva bērni (Romiešiem 8:12–14, NLT). Mūsu uzdevums ir vienkārši ticēt Dieva apsolījumam nest Viņa Gara augļus mūsu dzīvē.

Mūsu garīgā dzīve attīstās un aug, ik pa brīdim, arvien pieaugošā sadraudzībā ar mūsu debesu Tēvu, Jēzu Kristu un Svēto Garu. Laika pavadīšana lūgšanā, Dieva Vārda lasīšana, tā patiesību iegaumēšana un pārdomāšana ir daļa no mūsu attiecību kopšanas ar trīsvienīgo Dievu. Jo vairāk mēs Viņu pazīstam, jo ​​vairāk mēs kļūstam Viņam līdzīgi (2. Korintiešiem 3:18). Un būt tādam kā Jēzum Kristum nozīmē būt patiesi garīgam.