Ko Dievs domā, kad Viņš liek Ādamam un Ievai piepildīt zemi un pakļaut to (1. Mozus 1:28)?

Atbilde



Sestajā radīšanas dienā Dievs radīja sauszemes dzīvniekus un pirmos cilvēkus. Atšķirībā no jebkuras citas radītās lietas, cilvēki (gan vīrieši, gan sievietes) tika radīti pēc Dieva līdzības (1. Mozus 1:26–27; 5:1–3; 9:6; Jēkaba ​​3:9). Dievs svētīja Ādamu un Ievu — Viņa vainagos sasniegumus — un sacīja viņiem: esiet auglīgi un vairojieties! piepildi zemi un pakļauj to. Valdiet pār zivīm jūrā un putniem debesīs un pār katru dzīvo radību, kas pārvietojas pa zemi (1. Mozus 1:28).



Dieva pirmais uzdevums šim pionieru pārim patiesībā bija dievišķa svētība piepildīt zemi un pakļaut to. Uzdevums piepildīt vai apdzīvot zemi bija saistīts ar Dieva pavēli būt auglīgam un pieaugt skaitam. Kā cilvēces galvas Ādamam un Ievai Dievs deva atļauju vairoties un apdzīvot zemi ar bērniem. Vēlāk, pēc plūdiem, Noasam un viņa ģimenei (nākamajiem cilvēces vadītājiem) Dievs deva tādas pašas svētības, lai viņi būtu auglīgi, pieaugtu un piepildītu zemi (1. Mozus 9:1).





Zemes piepildīšanas darbu varētu paveikt tikai tad, ja pāris strādātu kopā. Fiziski Dievs Ādamu un Ievu radīja unikālus, lai viņi nevarētu paveikt uzdevumu vieni. Tāpat abiem būtu jāstrādā emocionālā, garīgā, attiecību un sociālā sadarbībā, lai piepildītu zemi ar daudziem bērniem. Dieva paradīzes plānā gan tēvam, gan mātei bija būtiska nozīme bērnu radīšanā un audzināšanā. Lai gan mūsdienās ir ierasta lieta, ka ir viens no vecākiem, apstākļi bieži ir sarežģīti un prasa draugu un ģimenes locekļu atbalstu.



Ir svarīgi atzīmēt, ka Dieva pavēle ​​būt auglīgam un pieaugt skaitam parasti tiek saprasta kā individuāla pavēle ​​cilvēces vadītājiem (Ādamam un Ievai, kā arī Noam un viņa sievai). Dievs neprasītu, lai katrs cilvēks piepildītu zemi vai vairotu pēc iespējas vairāk bērnu, tomēr ļautu dažiem pāriem piedzīvot neauglību. Daži cilvēki nespēj radīt bērnus, savukārt Dievs aicina citus palikt vientuļiem un bezbērniem (1. Korintiešiem 7:8).



Dievs ne tikai svētīja Ādamu un Ievu ar pienākumu piepildīt zemi, bet arī strādāt un pakļaut to zemei. Oriģinālajā ebreju valodā vārds, kas tulkots kā pakļauts, nozīmē padarīt pakārtotu, atkarīgu vai pakļautu. Ideja par zemes pakļaušanu ietver aktīvu valdīšanu pār to ar fizisku spēku vai piepūli, lai to nevis iznīcinātu, bet gan apstrādātu, padarot zemi produktīvu un dzīvību uzturošu.



Tas Kungs visu radīja mūsu labā, bet uzdeva mums to kontrolēt. Viņš vēlējās, lai mēs strādātu, lai nepieļautu, ka haotiskie apstākļi sabojā zemi un padara to nederīgu. Ādamam un Ievai bija jāizmanto Dieva radība, lai nodrošinātu sevi un kalpotu Tam Kungam. Kopā ar privilēģiju Dievs mums uzdeva aprūpētāju atbildību: Dievs Tas Kungs paņēma cilvēku un ielika Ēdenes dārzā, lai tas strādātu un rūpētos par to (1. Mozus 2:15).

Dievs žēlīgi un dāsni svētīja cilvēkus ar katru sēklu nesošo augu uz visas zemes un katru koku, kurā ir augļi ar sēklām. Tie būs jūsu pārtikā (1. Mozus 1:29). Cilvēki Ēdenes dārzā bija veģetārieši, bet Dievs paplašināja viņu uzturu, iekļaujot dzīvniekus pēc Noas dienas plūdiem (1. Mozus 9:3).

Kad Tas Kungs lika Ādamam un Ievai piepildīt zemi un pakļaut to, Viņš parādīja cilvēcei vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs esam radīti — būt Dieva pārstāvjiem visā pasaulē un Viņa vārdā valdīt pār visām lietām (Psalms 8:6; 115:16). Mēs esam radīti pēc Dieva tēla, lai mēs varētu Viņu pārstāvēt uz zemes. Un mēs esam radīti kā Viņš, lai mēs varētu būt attiecībās ar Viņu. Jau no paša sākuma Dievs vēlējās mūs svētīt ar Savu lielisko radīšanu, un Viņam patika dzīvot ar mums ciešā sadraudzībā.