Ko Bībele saka par tradicionālismu?

Atbilde



Tradicionālisms ir prakse ievērot tradīcijas kā autoritatīvu. Tradicionālismu var definēt arī kā pārliecību, ka morālā un reliģiskā patiesība nāk no dievišķās atklāsmes, kas tiek nodota tālāk ar tradīcijām, nevis sasniegta ar cilvēka prātu. Tradicionālisms cenšas uzturēt šīs tradīcijas un ir izturīgs pret pārmaiņām.



Vienā ziņā reliģiskā un morālā patiesība nāk no dievišķās atklāsmes — Bībele ir pilna ar morālu un reliģisku patiesību. Tomēr cilvēku tradīcija ir maldīga. Dievišķā atklāsme ir augstākā autoritāte, nevis cilvēciskā tradīcija, kas ir izveidojusies ap to.





Bieži vien protestantisma un katolicisma salīdzināšanā parādās diskusijas par tradicionālismu. Protestantisms ievēro Raksti vien ; tas ir, protestanti ticības un prakses jautājumos patur tikai Rakstu autoritāti. Savukārt katolicisms baznīcas tradīcijām piešķir līdzvērtīgu nozīmi. Kad mēs skatāmies uz to, kas patiesībā teikts Bībelē, ieskaitot Jēzus pārmetumus sava laika tradicionālistiem (skat. Lūkas 11:37–52), ir skaidrs, ka Bībelei ir jābūt mūsu autoritātei. Tas nenozīmē, ka tradīcija ir bez nopelniem, bet šī tradīcija ir tikai autoritatīva tiktāl, ciktāl tā balstās uz Bībeles patiesību.



Otrajā Timotejam 3:16–17 teikts, ka Raksti ir Dieva iedvesami. Tas arī apgalvo, ka Raksti ir noderīgi mācīšanai, pārmetumiem, labošanai un audzināšanai taisnībā, lai Dieva kalps būtu pilnībā sagatavots katram labam darbam. Rakstiem nekas nav jāpievieno; mēs esam pilnībā sagatavoti kalpošanai Dievam caur Dieva Vārdu.



Pats Jēzus apliecināja Svēto Rakstu nozīmi. Kad Sātans Viņu kārdināja tuksnesī, Viņš trīs reizes atbildēja ar Ir rakstīts (Mateja 4:1–11). Jēzus neatbildēja ar Seno patriarhu vai Saskaņā ar tradīciju. Viņš sacīja saduķejiem, ka viņi maldās attiecībā uz augšāmcelšanos, jo viņi nezina ne Rakstus, ne Dieva spēku (Mateja 22:29). Jēzus bieži aicināja reliģiskos vadītājus ievērot tradicionālismu pār patiesajām Dieva pavēlēm. Kad daži farizeji un bauslības skolotāji jautāja Jēzum par to, ka Viņa mācekļi kādā jautājumā pārkāpa vecāko tradīciju, Jēzus jautāja viņiem, kāpēc viņi pārkāpa Dieva likumu savu tradīciju dēļ (Mateja 15:1–20). Skaidrs, ka mūsu dzīvē autoritāte ir Dieva Vārds, nevis tradīcija.



Dienā, kad Jēzus augšāmcēlās no miroņiem, Viņš satika divus mācekļus, kas gāja uz Emmausu. Sākumā viņi Viņu nepazina un apsprieda pēdējo dienu notikumus (t.i., Viņa krustā sišanu). Viņš tiem sacīja: Cik jūs esat neprātīgi un cik lēni ticēt visam, ko pravieši ir runājuši! Vai Mesijam nebija šīs lietas jācieš un tad jāieiet savā godībā?’ Un, sākot ar Mozu un visiem praviešiem, viņš paskaidroja tiem, kas visos Rakstos teikts par viņu (Lūkas 24:25–27). Jēzus tos atsaucās nevis uz tradīcijām, bet gan uz Svētajiem Rakstiem.

Apustuļu darbos 17:11 ebreji Berojā tiek uzslavēti par to, ka viņi pārbaudīja Pāvila un Sīlas mācības pret Rakstiem. Timotejs tiek mudināts sludināt vārdu; jābūt gatavam sezonā un ārpus sezonas; labot, norāt un iedrošināt — ar lielu pacietību un rūpīgiem norādījumiem. Jo pienāks laiks, kad cilvēki nesamierināsies ar saprātīgu doktrīnu. Tā vietā, lai atbilstu savām vēlmēm, viņi pulcēs ap sevi lielu skaitu skolotāju, lai pateiktu to, ko vēlas dzirdēt viņu niezošās ausis. Viņi novērsīs savas ausis no patiesības un pievērsīsies mītiem. Bet tu turi savu galvu visās situācijās, iztur grūtības, dari evaņģēlista darbu, pildi visus savus dienesta pienākumus (2. Timotejam 4:2-5). Timotejam nav likts ievērot cilvēku tradīcijas, bet gan palikt stipram Dieva Vārdā.

Ebrejiem 4:12 un Efeziešiem 6:17 Dieva Vārds ir minēts kā zobens. Svētā Gara spēkā Dieva Vārds ir mūsu ierocis pret sātanu un šīs pasaules maldiem.

Cilvēki ir maldīgi, un līdz ar to arī cilvēku tradīcijas. Tā ir tradicionālisma vājība. Mēs nedrīkstam saglabāt tradīcijas tikai tradīciju dēļ. Mums drīzāk rūpīgi jāizpēta savas tradīcijas un jāsamēro tās ar Dieva Vārdu.

To sakot, tradīcijām var būt liela vērtība. Dažas tradīcijas ir pavēlētas Svētajos Rakstos. Ebrejiem bija jātur Tā Kunga svētki, lai palīdzētu viņiem atcerēties Dieva uzticību un priecāties par Viņa svētībām. Citas tradīcijas Svētajos Rakstos nav skaidri noteiktas, tomēr tās var godināt Kungu. Piemēri ir ebreju Purima un Hanukas svētki. Ne viens, ne otrs nav viens no Bībeles svētkiem, taču nav nekā pretrunā ar Svētajiem Rakstiem, jo ​​tie akcentē Esteres grāmatu un atbrīvošanu no sēļiem. Patiesībā daži zinātnieki uzskata, ka Jēzus ievēroja Purimu (skat. Jāņa 5:1). Daudzas tradīcijas ieskauj Ziemassvētkus, ko ievēro kristieši visā pasaulē, un šādas svinības nav nepareizas.

Tradīcijas mums var būt pamācošas daudzos līmeņos, un tradīciju ievērošanā nav nekā slikta. Tradīcijas var dot identitātes sajūtu, apvienot mūs kā unikālo Kristus ģimeni, sniegt mācīšanas iespējas un palīdzēt atcerēties svarīgas patiesības. Taču mums vienmēr jāsaglabā atšķirība starp dievišķajām pavēlēm un cilvēku tradīcijām. Dieva pavēles ir saistošas; cilvēka radītas tradīcijas nav. Tradīcijas, lai arī cik senas tās būtu, ir vērtīgas tikai tad, ja tās ir balstītas uz Dieva patiesību un norāda uz Viņu. Tradīcijai ir jābūt Dieva un Viņa Vārda pakļautībā; Visas tradīcijas, kas ir pretrunā ar Dieva Vārdu vai novērš mūsu uzmanību no tā, ir jāatmet. Tradīcija var būt veids, kā mēs praktizējam savu ticību, taču mūsu ticība ir balstīta uz Dieva patiesību, nevis maldīgām cilvēku tradīcijām.