Ko Bībele saka par paškaitējumu/paškropļošanu/sagriešanu?

Atbilde



Tas, ko mēs mūsdienās domājam par paškaitējumu, piemēram, griešana vai dedzināšana, parasti nav tas pats sevis sakropļošanas veids, par ko mēs lasām Bībelē. Liela daļa sevis sakropļošanas Bībelē bija saistīta ar pagānu elku pielūgsmi. Bet mēs redzam Bībeles gadījumus, kad paškaitējums ir saistīts ar dēmonisku apspiešanu, kas dažās situācijās noteikti var būt arī mūsdienās. Neatkarīgi no tā, kāds mūsdienās ir sevis kaitējošas uzvedības cēlonis, Bībeles patiesība ir noderīga un svarīga. Tie, kas ievaino sevi, un tie, kuru draugs vai mīļotais cīnās ar sev kaitējošu uzvedību, var atrast patiesību, cerību un iedrošinājumu Dieva Vārdā.



Vecajā Derībā sevis sakropļošana bija izplatīta prakse viltus reliģiju vidū. Pirmie Ķēniņu 18:24–29 apraksta rituālu, kurā tie, kas pielūdza viltus dievu Baalu, cirta sevi ar zobeniem un šķēpiem, kā tas bija ierasts. Pateicoties pagānu tradīcijām, Dievs izveidoja likumu pret šādu praksi. 3. Mozus 19:28 saka: “Negrieziet savus ķermeņus mirušo dēļ un nelieciet uz sevi tetovējuma zīmes. Es esmu Tas Kungs. Jaunajā Derībā sevis sagriešana tika saistīta ar kādu, kurš bija dēmonu apsēsts (Marka 5:2–5). Tā bija raksturīga ļauno garu izraisītai uzvedībai.





Pašsavainošanās, kā mēs par to parasti runājam šodien, ir apzināta kaitējuma nodarīšana savam ķermenim kā veids, kā tikt galā ar emocionālām sāpēm, dusmām vai vilšanos. Daži apraksta, ka jūtas sastindzis un kaitē sev, lai vismaz kaut ko sajustu. Dažiem fiziskas sāpes, ko izraisa sevis savainošanās, darbojas kā īslaicīga emocionālu sāpju vai citas emocionālas enerģijas atbrīvošana. Citiem fiziskās sāpes novērš uzmanību no emocionālām sāpēm, ko viņi izjūt. Daži izmanto paškaitējumu kā līdzekli, lai sevi sodītu par pieļautu kļūdu; citiem kaitējums ir saistīts ar kontroles sajūtu pār savu ķermeni, emocijām vai dzīves apstākļiem. Daži cilvēki vairākas reizes nodara sev kaitējumu un apstājas; citiem tas kļūst par uzvedības modeli. Lai gan paškaitējums parasti netiek darīts ar pašnāvības nodomu, kaitējošās uzvedības intensitāte var palielināties. Kaut arī pašsavainošanās var īslaicīgi atrisināt emocionālo satraukumu, atvieglojums parasti ir īslaicīgs. Bieži vien seko vainas apziņa un kauns. (www.mayoclinic.org/diseases-conditions/self-injury/symptoms-causes/syc-20350950, piekļūts 28.1.2021.; un www.covingtonbh.com/disorders/self-harm/signs-symptoms/, piekļūts /28/2021.)



Jūs varat atpazīt kādu uzvedību, kas kaitē sev, pamanot skrāpējumus, sasitumus, apdegumu vai griezumu pēdas uz viņa ķermeņa. Jūs varētu redzēt rakstainas rētas kā pierādījumu par pagātnes kaitīgo uzvedību. Varat arī pamanīt, ka viņš vai viņa valkā garām piedurknēm vai bikses pat karstā laikā. Arī jūs, iespējams, pamanīsit emocionālas pazīmes, piemēram, grūtības attiecībās vai runāt par bezcerības vai bezpalīdzības sajūtu. Pašsavainošanās parasti ir vairāk saistīta ar pusaudžiem un jauniem pieaugušajiem, bet tas notiek visās vecuma grupās un dzimumos. Pašsavainošanās bieži ir saistīta ar tādiem traucējumiem kā trauksme, depresija, bipolārs, pēctraumatisks stress, robežpersonība, šizofrēnija, obsesīvi-kompulsīvi traucējumi un ēšanas traucējumi. Ja domājat, ka kāds, kuru pazīstat, kaitē sev, uztveriet šo uzvedību nopietni. Viegli runājiet ar viņiem par savām bažām un iesakiet viņiem meklēt palīdzību (piemēram, pie profesionāla kristiešu konsultanta, skolas konsultanta vai medicīniskās aprūpes sniedzēja). Ja jūsu bērns kaitē sev, varat arī runāt ar viņa vai viņas skolas konsultantu, pediatru vai citu medicīnas pakalpojumu sniedzēju. (turpat)



Skaidrs, ka pašsavainošanās nav veselīgs pārvarēšanas mehānisms un tā nav Dieva vēlme cilvēkiem. Pašsavainošanās neatrisina un neatrisinās problēmas, kas izraisa uzvedību. Tātad, kas palīdzēs?



Pirmkārt, šis nav ceļojums, lai staigātu vienatnē. Cilvēkiem, kas nodarbojas ar paškaitējumu, ir svarīgi meklēt palīdzību (piemēram, pie kristīga padomdevēja). Lai gan tas var būt biedējoši, cietušajam var būt arī noderīgi uzticēties uzticamam draugam vai mentoram, kurš var iedrošināt un palīdzēt dziedināšanā. Ja jūsu bērns cīnās ar paškaitējumu, arī jums kā vecākam ceļojuma laikā var būt nepieciešams atbalsts. Centieties neuztvert bērna cīņu personīgi. Paplašiniet līdzjūtību un žēlastību pirms dusmām un vilšanās. Nevilcinieties sazināties ar uzticamiem draugiem vai pat konsultantu, kas var jūs iedrošināt, atbalstot savu bērnu.

Tālāk būs svarīgi atpazīt, kas uzvedību mudina, lai situācijā varētu ierunāt Dieva Vārda patiesību. Paškaitējums bieži vien ir simptoms nespējai adekvāti tikt galā ar savām emocijām vai pagātnes vardarbības vai traumas rezultāts. Tas var būt arī garīgās apspiešanas simptoms. Dievs ir vairāk nekā pietiekami liels mūsu emocijām. Viņš redz un saprot mūsu sāpes. Savu prātu pieskaņošana patiesībai par to, kas ir Dievs un kā Viņš mūs redz, palīdz mums orientēties dzīvē kritušajā pasaulē. Dievs ir arī pietiekami liels, lai atbrīvotu mūs no jebkādas garīgas apspiešanas. Patiesībā to var izdarīt tikai Viņš, tāpēc vēršanās pie Viņa ir vissvarīgākā.

Lielākais dziedināšanas solis ir uzticēties Jēzum Kristum kā savam Glābējam, ja vēl neesat to izdarījis. Mēs esam atsevišķi no Dieva un bez cerības. Taču Dievs mums ir nodrošinājis veidu, kā būt attiecībās ar Viņu — Jēzu Kristu (Jāņa 3:16–18). Jēzus ir pilnībā Dievs un pilnībā cilvēks. Viņš dzīvoja perfektu dzīvi. Viņš nomira pie krusta, lai samaksātu par mūsu grēkiem. Tad Viņš atdzīvojās, pierādot, ka Viņš ir tas, par ko Viņš sevi saka, un ka Viņa upuris mums bija pietiekams maksājums (1. Korintiešiem 15:3–7; Filipiešiem 2:5–11). Kad mēs ticam Viņam, mēs kļūstam par Dieva bērniem (Jāņa 1:12-13). Visas lietas, ko esam darījuši, kas ir pretrunā Dievam, tiek piedotas (Efeziešiem 1:3–10). Ne tikai tas, bet arī mums ir dots Svētais Gars, kas dzīvo mūsos (Efeziešiem 1:13-14). Dievs mūs aicina uz attiecībām ar Viņu. Viņā mūsu dzīvei ir jēga un mērķis. Mēs joprojām izturam šīs pasaules grūtības, taču zinām, ka kādu dienu Dievs radīs pasauli jaunu (Jāņa 16:33; Jēkaba ​​1:2–4; 1. Pētera 1:6–9; Atklāsmes 21–22). Mums ir cerība, ka būsim kopā ar Viņu visu mūžību. Mēs arī zinām, ka Viņš ir ar mums katru mūsu dzīves dienu (Jāņa 14:15–21, 26–27; 16:12–15; Mateja 28:20). Mēs neesam vieni!

Pat cilvēki, kuri pazīst Jēzu kā Glābēju, cīnās ar sarežģītām emocijām un negatīviem veidiem, kā ar tām tikt galā, piemēram, ar paškaitējumu. Bet mums nav jākaunas. Dievs redz sāpes un var mums palīdzēt. Mums ir jāatgādina sev, kas ir Dievs un kas mēs esam Viņā. Mēs uzzinām, kas ir Dievs un ko Viņš par mums saka, lasot Viņa Vārdu. Piemēram, skatiet 1. Mozus 1:1, 1. Mozus 16:13, 2. Mozus 3:14, 103. psalmu, 136. psalmu, 139. psalmu, Ebrejiem 13:5–6, 8, Jesaja 40, Jēkaba ​​1:16–17, 1. Jāņa 4. :8–10 un Atklāsmes 4. Bībele arī parāda, kā mēs varam izliet savas emocijas Dieva priekšā. Mēs varam nest savas sāpes Viņam lūgšanā. Skatiet, piemēram, 42., 46., 62. psalmu, Ījaba grāmatu, raudu grāmatu, 1. Ķēniņu 19, Habakuka 3., Lūkas 11:9–13, Ebrejiem 4:14–16 un 1. Pētera 5:7. . Dievs arī dod mums ticīgo ģimeni, lai mēs mūs iedrošinātu un staigātu mums līdzās (Galatiešiem 6:2, 9–10; Ebrejiem 10:19–25; Romiešiem 12:15; Jēkaba ​​5:13–16; Jāņa 13:34–35). ). Tāpēc vērsieties pie ticības biedriem, lai saņemtu atbalstu.

Svarīgi būs arī atrast praktiskus veidus, kā pārtraukt iesaistīties kaitīgā uzvedībā. Tādas lietas kā lūgšana, žurnālu rakstīšana, mākslas darbu veikšana, došanās pastaigā, zvanīšana draugam, duša vai vienkārši ļaut sev raudāt var būt noderīgas aizvietošanas aktivitātes, kad rodas vēlme nodarīt pāri sev. Konsultants var palīdzēt jums izstrādāt labu plānu, lai palīdzētu ierobežot kaitīgo uzvedību, vienlaikus palīdzot jums apgūt labākus emocionālā stresa pārvarēšanas mehānismus.

Pašsavainošanās ir nopietna problēma, taču tā nav nepārvarama. Dziedināšana un atveseļošanās ir iespējama kopā ar Dievu kopā ar tuvinieku, medicīnas speciālistu un uzticamu garīgo padomdevēju atbalstu.