Ko Bībele saka par nepotismu?

Atbilde



Nepotisms ir labvēlības izrādīšana, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātības iespējām, kuru pamatā ir radniecība. Ja priekšnieks nodod vairākus kvalificētus pretendentus, lai pieņemtu darbā savu mazāk kvalificēto brāļadēlu, tas ir nepotisms. Lielākajai daļai valsts aģentūru un valsts darba devēju ir anti-nepotisma politika, kas novērš uz attiecībām balstītu neobjektivitāti. Nepotisms ne vienmēr ir nepareizs, bet tas var izraisīt negodīgu diskrimināciju un netaisnību darba vietā.



Izņēmumi no antinepotisma domāšanas ir ģimenei piederoši un pārvaldīti uzņēmumi. Džounsa un dēlu santehnika nozīmē, ka vīrietis, vārdā Džonss, izveidoja santehnikas uzņēmumu un atveda savus dēlus palīgā, kad viņi bija pietiekami veci. Tas nav nepotisms tiešākajā nozīmē. Tomēr, ja Džonss tiktu ievēlēts par mēru un vēlētos nolīgt savus dēlus par palīgiem, antinepotisma likumi aizsargātu pilsētu no negodīgas favorītisma pret Džounsu ģimeni.





Bībelē ir minēti vairāki nepotisma gadījumi, lai gan senatnē nepotisms bija pieņemama prakse. Kad Jāzeps bija otrais pēc faraona, viņa ģimene bada laikā ieradās meklēt labību. Ar faraona svētību Jāzeps aicināja viņus palikt Ēģiptē un padarīt to par savu māju. Tā Jāzeps apmetināja savu tēvu un viņa brāļus Ēģiptē un deva viņiem īpašumu zemes labākajā daļā, Ramzesa rajonā, kā faraons bija norādījis (1. Mozus 47:11). Pateicoties viņu attiecībām ar Jāzepu, Jēkabs un viņa dēli un viņu ģimenes saņēma karalisko attieksmi. Tajos laikos valdības ierēdņi varēja darīt gandrīz visu, ko viņi gribēja, tāpēc faraona spēkos bija dot Džozefa ģimenei milzīgu zemes gabalu. Viņš nedeva tādu pašu iespēju citiem cienīgiem ārzemniekiem. Šodien mēs to sauktu par nepotismu.



Saula kā Izraēlas ķēniņa valdīšanas laikā viņa karaļa galmā bija redzams nepotisms: Saula armijas komandiera vārds bija Abners, Nera dēls, un Ners bija Saula tēvocis (1. Samuēla 14:50). Sauls iecēla savu brālēnu Abneru par savas armijas komandieri. Ir viegli saprast, kāpēc nepotisms bija labvēlīga prakse laikā, kad slepkavību plāni bija izplatīti un karš bija regulāra parādība. Karaļiem bija vajadzīgs iekšējais loks, kuram viņi varētu uzticēties, un kam gan labāk uzticēties, ja ne radiniekam, ar kuru kopā bijāt uzauguši? Karalis Dāvids darīja to pašu. Viņa brāļadēls Joābs, viņa māsas Cerujas dēls, tika iecelts par viņa armijas komandieri (2. Samuēla 8:16; sal. 1. Laiku 2:13–16).



Kad Nehemija bija beidzis pārraudzīt mūra celtniecību ap Jeruzalemi, viņš iecēla savu brāli Hanani par Jeruzalemes pārvaldnieku (Nehemija 7:2). Šodien šāds solis izraisītu milzīgu nepotisma sašutumu! Taču tajos laikos Nehemiju cienīja viņa neatlaidības dēļ pilsētas atjaunošanā, tāpēc viņa vadīšanas izvēle bija neapšaubāma.



Nepotisms ir nepareizi, ja tas uzurpē pienācīgu procesu un parāda labvēlību, kas negatīvi ietekmē nevainīgus cilvēkus. Ja kādam tiek piešķirtas vairāk priekšrocību tikai tāpēc, ka viņš vai viņa ir saistīts ar atbildīgo, tas ir nepareizi. Romiešiem 2:11 stāsta mums, ka Dievs nav objektīvs; kā Viņa sekotājiem mums jābūt uzmanīgiem, lai pārvaldītu savu dzīvi tāpat. Apustuļu darbos 10:34–35 ir ierakstīta Pētera atklāsme, ka Dievs vairs neierobežoja Savu glābšanu tikai ar Izraēlu, bet vienlīdz uzņēma visus cilvēkus. Pēteris teica: Tagad es saprotu, cik patiesi ir tas, ka Dievs neizrāda labvēlību, bet pieņem no katras tautas to, kas no viņa bīstas un dara to, kas ir pareizi.

Ir vilinoši apiet svešiniekus un dot priekšroku kādam, ko labi pazīstam. Taču Jēkaba ​​2:1–9 ir atteikta priekšrocību piešķiršana kādam, pamatojoties uz bagātību vai attiecībām. Ar Zelta likumu vien vajadzētu pietikt, lai mūs pārliecinātu, kad esam kārdināti iesaistīties nepotismā (Lūkas 6:31). Visi Svētie Raksti mūs mudina uzskatīt katru cilvēku par radītu pēc Dieva tēla un godīgas attieksmes cienīgu (Jēkaba ​​3:9; 3. Mozus 19:36; Lūkas 6:27).