Ko Bībele saka par padošanos?

Atbilde

Padošanās pretstats ir neatlaidība vai izturība — divas īpašības, kas tiek veicinātas ticīgajiem (2. Tesaloniķiešiem 1:4; Romiešiem 5:3; Jēkaba ​​1:3). Kad mēs neatlaidīgi izturam grūtības vai nogurumu, mēs atsakāmies atteikties no tā, uz ko Dievs mūs ir aicinājis. Galatiešiem 6:9 mudina mūs nekad nepadoties: nepagursim, darot labu, jo īstajā laikā mēs pļausim ražu, ja nepadosimies.

Vairāki faktori var likt cilvēkiem apsvērt iespēju atteikties. Pirmais ir mazdūšība. Mēs varam sākt centienus, ko pārņem kaisle, lai to paveiktu, bet pēc kāda laika, kad nesaņemam gaidītos rezultātus vai kad cilvēki nenovērtē mūsu pūles, mēs varam kļūt mazdūšīgi. Bībele liek tēviem neizturēties bargi pret saviem bērniem, lai bērni nesaņem drosmi. Mazdūšīgi bērni bieži vien atsakās mēģināt izpatikt vecākiem un izklaidēties. Mazdūšuši, vīlušies pieaugušie bieži padodas vai arī rīkojas. Dieva risinājums mazdūšībai ir tāds, ka draudze viena otru iedrošina un ceļ (1. Tesaloniķiešiem 5:11).

Vēl viens faktors, kas liek cilvēkiem atteikties, ir lepnums. Mēs varam pieņemt izaicinājumu, pārliecināti par savām spējām un vēloties atstāt iespaidu uz cilvēkiem, kas mums rūp. Dievs mūs ir brīdinājis, ka lepnums ir pirms pazušanas un augstprātīgs gars pirms krišanas (Salamana Pamācības 16:18). Kad mēs saduramies, mūsu lepnums tiek ievainots, un mēs bieži padodamies pavisam, nevis piecelamies un mēģinām vēlreiz. Tas notiek ar dažiem ministrijā. Viņi sāk strādāt ministrijā pareizo iemeslu dēļ, bet kaut kur pārņem lepnums. Kad viņi ir apmulsuši, saskaras vai izaicina, lepnums uzstāj, ka viņiem ir jāpadodas, un viņi aiziet.

Pārgurums var izraisīt arī padošanos. Ja mēs neveicam tempu un nenosakām veselīgas robežas, mēs varam kļūt tik garīgi, fiziski, garīgi vai emocionāli izsmelti, ka vienkārši atstāsim. Tie, kas palīdz ministrijās, ir visvairāk pakļauti padoties spēku izsīkuma dēļ. Trūcīgie ir visur, un palīgi, kas visu laiku cenšas būt visiem cilvēkiem, ir pakļauti izdegšanai. Tas palīdz atcerēties, ka mēs nevaram dot citiem to, kas mums nepieder, tāpēc rūpēties par sevi nav savtīgi. Mazu bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku vai neārstējami slimu aprūpētājiem jāatceras veltīt laiku, lai saglabātu savu veselību. Sludinātājiem ir jāpaliek iegremdētam personīgās attiecībās ar Dievu, pretējā gadījumā viņiem pietrūks garīgā spēka, lai turpinātu liet citiem. Jēzus mums sniedz lielisku piemēru kādam, kurš nepārtraukti kalpoja citiem, vienlaikus piešķirot prioritāti savām attiecībām ar Tēvu. Jēzus bieži paslīdēja prom, kamēr vēl bija tumšs, lai pavadītu laiku lūgšanā (Marka 1:35; Mateja 14:23; Lūkas 5:16).

Svētie Raksti mūs mudina, ka, ejot pa ceļu, ko Dievs mums ir noteicis, mums nav jāpadodas (Filipiešiem 4:1; Galatiešiem 5:1; Atklāsmes 3:10). Nehemija nekad nepameta Jeruzalemes mūru celtniecību, neskatoties uz sīvo pretestību, ar kuru viņš saskārās. Kālebs nekad neatteicās no Dieva solījuma un, kad viņam bija 85 gadi, iekaroja milzu apsēsto, nocietināto kalnu zemi. Jēzus izturēja visu ceļu līdz krustam. Padomājiet par to, kurš pacieta tādu grēcinieku pretestību, lai jūs nepagurtu un nepazaudētu sirdi (Ebrejiem 12:3). Kad mēs pārāk ātri padodamies, mēs zaudējam visu, ko Dievs ir plānojis darīt caur mums un mūsu labā.

Dažkārt padošanās liecina, ka cilvēki nekad nav bijuši īsti Kristus sekotāji. Tas ir tas, ko Bībele sauc par atkrišanu (1. Timotejam 4:1; 1. Jāņa 2:19). Tie, kas patiesi ir piedzimuši no jauna ar Dieva Garu (Jāņa 3:3), nekad nepadosies Jēzum. Tie tiek turēti Tā Kunga rokās (Jāņa 10:28–29), un viņi izturēs līdz galam.