Ko Bībele saka par izsalkušo pabarošanu?

Ko Bībele saka par izsalkušo pabarošanu? Atbilde



Bībele saka, ka mums ir jārūpējas par nabagiem, kas ietver izsalkušo pabarošanu. Dievs tiek attēlots kā pabarots izsalkušos. Viņš ir piepildījis izsalkušos ar labām lietām, Marija dzied (Lūkas 1:53). Viņš atbalsta apspiesto lietu un dod barību izsalkušajiem, dzied psalmu sacerētājs (Psalms 146:7). Ja mēs vēlamies būt dievbijīgi cilvēki, mums jācenšas pabarot arī izsalkušos.



Dievs teica Israēla tautai, ka izsalkušo paēdināšana ir svarīga patiesas reliģijas sastāvdaļa: tērējiet sevi izsalkušo labā un apmieriniet apspiesto vajadzības (Jesajas 58:10). Jānis Kristītājs sacīja ebrejiem, kas nāca pie viņa: 'Ikvienam, kuram ir divi krekli, jādalās ar to, kuram nav, un ikvienam, kam ir ēdiens, jādara tas pats (Lūkas 3:11).





Agrīnā baznīca apņēmās katru dienu izdalīt pārtiku trūcīgajām atraitnēm draudzē (Ap. d. 6:1). Patiesībā pārtikas sadales pārraudzība bija pašu pirmo diakonu uzdevums. Stefanam un pārējiem diakoniem bija jāpabaro izsalkušos baznīcā. 1. Timotejam 5. nodaļā Pāvils sīki izklāsta prasības, kas atraitnei jāizpilda, lai saņemtu palīdzību no draudzes. Atraitnes ģimenei ir galvenā atbildība par ikdienas vajadzībām; dievbijīgas, vecākas atraitnes bez ģimenes kļūst par draudzes atbildību.



Jēkabs savā praktiskajā vēstulē stāsta par izsalkušo pabarošanu. Reliģija, ko Dievs, mūsu Tēvs, pieņem kā tīru un nevainojamu, ir šāda: rūpēties par bāreņiem un atraitnēm viņu bēdās un pasargāt sevi no pasaules aptraipīšanas (Jēkaba ​​1:27). Daļa no bēdās nonākušo bāreņu un atraitņu pieskatīšanas noteikti ietver arī pārliecību, ka viņiem ir, ko ēst. Džeimss vēlāk norāda, ka mūsu vārdi ir jāatbalsta ar rīcību: Pieņemsim, ka brālis vai māsa ir bez drēbēm un ikdienas ēdiena. Ja kāds no jums saka viņiem: Ejiet ar mieru! uzturēt siltumu un labi paēduši”, bet neko nedara par viņu fiziskajām vajadzībām, ko tas labums? (Jēkaba ​​2:15–16).



Mums ir pastāvīga iespēja pabarot izsalkušos mūsu trūcīgajā pasaulē (skat. Marka 14:7), un mums jādara viss iespējamais, lai atvieglotu citu ciešanas. Jaunā Derība konsekventi liek mums koncentrēt savus resursus uz ticības biedriem. Kad vien mums ir iespēja, darīsim labu visiem cilvēkiem, īpaši tiem, kas pieder pie ticīgo ģimenes (Galatiešiem 6:10). Mūsu draudzes ģimene ir prioritāte; mums jāpabaro mūsu vidū izsalkušie.



Vienīgais brīnums, kas atkārtots visos četros evaņģēlijos, ir 5000 cilvēku paēdināšana — piemērs tam, kā Jēzus pabaro izsalkušos. Jāņa 6. nodaļā ir rakstīts, ka Jēzus māca par pestīšanu nākamajā dienā pēc brīnuma izdarīšanas. Cilvēki bija izsalkuši, tāpēc Viņš tos pabaroja; tomēr Jēzus māca, ka cilvēcei vairāk ir vajadzīga garīga barība. Viņš skaidro 27. pantā: Nestrādājiet pēc barības, kas bojājas, bet pēc barības, kas paliek mūžīgai dzīvībai, ko Cilvēka Dēls jums dos. Tad pūlis Viņam jautāja: Kas mums jādara, lai darītu darbus, ko Dievs prasa? (28. pants). Jēzus atgrieza sarunu pie ticības: Dieva darbs ir šāds: ticēt Tam, ko Viņš sūtījis (29. pants). Pēc tam viņš pasludināja sevi par Dzīvības maizi (35. pants). Viņš norādīja pūli uz Sevi, sakot, ka fiziskais ēdiens apmierinās tikai īslaicīgi, bet pestīšana caur Viņu ir mūžīga.

Vai mums vajadzētu pabarot izsalkušos? Jā, kā rakstīts: Viņš ir izdalījis par velti, viņš devis nabagiem; viņa taisnība paliek mūžīgi” (2. Korintiešiem 9:9; sal. ar Psalmu 112:9). Jēzus teica, ka svētīgāk ir dot nekā saņemt (Apustuļu darbi 20:35). Mums ir jāsniedz cilvēkiem tas, kas viņiem vajadzīgs, un, apmierinot fiziskās vajadzības, mēs nedrīkstam ignorēt garīgo vajadzību pēc evaņģēlija. Cilvēks nedzīvos tikai no maizes, bet no katra vārda, kas nāk no Dieva mutes (Mateja 4:4; sal. 5. Mozus 8:3).



Top