Kas Bībelē teikts par badu?

Atbilde

Mūsdienās daudzās pasaules daļās pārtikas piegādes ķēdes tiek uzskatītas par aizmirstību. Bet visā Svētajos Rakstos bads nebija nekas neparasts. Kaut arī bada fiziskie cēloņi bija dažādi, Bībelē ir norādīts, ka Dievs kontrolē pat trūkumu laikā. Dieva vēlme, sagādājot Israēlam badu, bija droši pievērst savas tautas uzmanību — caur viņu vēderiem.

Ne visi bada gadījumi ir Dieva tiešā sprieduma rezultāts. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir nolādēta grēka dēļ, un zeme neaug kā pirms cilvēka krišanas. 1. Mozus 3:17–19 stāsta, ka ne tikai cilvēce tika nolādēta, bet arī visa radība. Dažādos bada laikos cilvēki ir saskārušies ar iespēju vērsties pie patiesā Dieva un visa Radītāja. Jāzepa laiks Ēģiptē ļāva viņam pārvaldīt valsti gan neticamas bagātības, gan smaga bada laikā (1. Mozus 41:25–31). Ir skaidrs, ka Dievam bija absolūta vara pār šo badu (28. pants), taču tas nav aprakstīts kā tiešs spriedums, jo bads kļuva smags daudzu tautu vidū (57. pants).

Ir daudzi piemēri badam, kas ir līdzīgs tam, kāds bija Jāzepa laikā un kas nav dots kā īpašs spriedums. Tomēr ir daudz bada, kas bija izmantots kā spriedums, lai parādītu cilvēku grēka smagumu un vestu viņus uz grēku nožēlu. Sniedzot izraēliešiem pēdējos norādījumus no Dieva, Mozus runāja par svētībām un lāstiem, ko sniedz paklausība vai noliegšana Tam Kungam. Ja viņi izvēlēsies neklausīt Dieva pavēlēm un sekot elkiem, tad Tā Kunga dusmas degs pret jums, un viņš aizslēgs debesis, lai nelītu lietus un zeme nenestu augļus, un jūs drīz pazudīsit no labās zemes. Tas Kungs jums dod (5. Mozus 11:17).

Ķēniņa Ahaba laikā Samarijā bija liels bads (1. Ķēniņu 18:2). Nav nejaušība, ka Ahabs Baala templī, ko viņš uzcēla Samarijā, iepriekš bija uzlicis Baala altāri. Ahabs izgatavoja arī Ašera stabu (1. Ķēniņu 16:32–33). Dievs bija pilnīgi skaidrs bauslībā: ja Israēls kalpotu viltus dieviem, tad zemē būtu bads. Ahabs paklanījās viltus dievu priekšā, un Dievs apturēja lietu. Bads Ahaba un Izebeles valdīšanas laikā nevienam nebija pārsteigums.

Saskaņā ar Vecās Derības noteikumiem cilvēki, kas mēģināja dzīvot bez Dieva, bieži tika pamodināti uz savām patiesajām vajadzībām, piedzīvojot badu. Izturēšanās bez pietiekama ēdiena ir veids, kā pievērst mūsu uzmanību, kā Dievs labi zina: Viņš jūs pazemoja, liekot jums izsalkt un tad pabarot ar mannu, ko ne jūs, ne jūsu senči nezinājāt, lai mācītu jums, ka cilvēks nedzīvo no dzīves. maizi vien, bet uz katru vārdu, kas nāk no Tā Kunga mutes (5. Mozus 8:3).

Vēl ļaunāks par fiziskās barības badu ir garīgās barības bads. Tā kā Israēls noraidīja praviešus, Dievs apsolīja bargu spriedumu: 'Nāk dienas,' saka Suverēns Tas Kungs, 'kad Es sūtīšu badu pa zemi — nevis pārtikas badu vai ūdens slāpes, bet gan badu. dzirdot Tā Kunga vārdus” (Amosa 8:11). Cik traģiski piegriezt ausi pie Dieva un saņemt tieši to, ko mēs vēlamies — klusumu no Dieva!

Savā labestībā Dievs sūtīja uz zemi Savu Dēlu. Jēzus ir dzīvības maize, kas nāk no debesīm un dod dzīvību pasaulei (Jāņa 6:33). Jēzus mums apsolīja, ka, ticot Viņam, mēs nekad vairs nepiedzīvosim garīgo badu: kas nāk pie Manis, tas nekad nepaliks izsalcis (35. pants). Tik daudz labāk par Vecās Derības mannu Jēzus dod dzīvību mūžīgi: Es esmu dzīvības maize. Tavi senči ēda mannu tuksnesī, tomēr nomira. Bet šeit ir maize, kas nāk no debesīm, ko ikviens var ēst un nemirt. Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Ikviens, kas ēd šo maizi, dzīvos mūžīgi (48.–51. pants). Kristū nav garīga bada; drīzāk mums ir īsti Dieva labestības svētki. Kādu dienu tiks atcelts arī zemes lāsts, un jaunā zeme nekad nepiedzīvos nekāda veida badu (Atklāsmes 22:3).