Ko Bībele saka par viltus praviešiem?

Atbilde



Viltus pravietis ir persona, kas izplata nepatiesas mācības vai vēstījumus, vienlaikus apgalvojot, ka runā Dieva Vārdu. Bībelē viltus pravieši runāja arī viltus dievu vārdā. Viltus pravieši pildīja savu pravietisko lomu nelikumīgi vai maldināšanas nolūkos. Bībelē ir nosodīti viltus pravieši, kas noveduši cilvēkus no maldiem.



Vecajā Derībā faktiskais termins viltus pravietis nenotiek, taču atsauces uz viltus praviešiem ir acīmredzamas un bagātīgas. Jeremijas grāmatā mēs sastopam skaidru viltus praviešu aprakstu: Tad Tas Kungs man sacīja: 'Pravieši pravieto melus manā vārdā. Es neesmu viņus sūtījis vai iecēlis, vai ar viņiem runājis. Viņi jums pravieto viltus vīzijas, zīles, elku pielūgsmi un sava prāta maldus” (Jeremijas 14:14; skat. arī 23:21–33; Cakarijas 10:2).





Galvenā atšķirība starp tādiem cilvēkiem kā Jeremija — patiess Dieva pravietis — un viltus praviešiem bija viņu informācijas avots. Tā vietā, lai runātu Tā Kunga Vārdu, viltus pravieši sniedza vēstījumus, kas radās viņu pašu sirdīs un prātā: Lūk, ko saka Visvarenais Tas Kungs: “Neklausieties, ko pravieši jums pravieto! viņi piepilda jūs ar nepatiesām cerībām. Viņi runā vīzijas no sava prāta, nevis no Tā Kunga mutes” (Jeremijas 23:16; skat. arī 14:14; 23:25–32; Ecēhiēla 13:1–7). Dievs norobežojas no visiem viltus praviešiem: Es neesmu sūtījis šos praviešus, tomēr viņi ir skrējuši ar savu vēsti; Es ar viņiem nerunāju, tomēr viņi ir pravietojuši (Jeremijas 23:21).



Vēl viena atšķirība starp patiesajiem praviešiem un viltus praviešiem Bībelē ir motivācija. Patiesos praviešus vairāk par visu motivē uzticība Dievam, turpretim viltus praviešus motivē pašlabums un vēlme būt populāriem cilvēku vidū (1. Ķēniņu 22:13–14). Kamēr Jeremija pareģoja drūmo patiesību par Jeruzālemes izpostīšanu (Jeremijas 4), viltus pravieši apsolīja mieru (Jeremijas 6:14; 8:11). Protams, Jūdas iedzīvotāji deva priekšroku viltus praviešu patīkamajiem vēstījumiem: Nestāstiet mums, kas ir pareizi. Pastāstiet mums jaukas lietas. Pastāstiet mums melus (Jesajas 30:10, NLT).



Bieži vien viltus pravieši tika nolīgti par samaksu vai runāja savus vēstījumus, lai gūtu finansiālu labumu: viņas vadītāji tiesā par kukuli, viņas priesteri māca par samaksu, un viņas pravieši stāsta par naudu. Bet viņi meklē Tā Kunga atbalstu un saka: vai Tas Kungs nav mūsu vidū? Nekāda nelaime mūs nenāks” (Mihas 3:11; skat. arī Nehemijas 6:12–13; Jeremijas 6:13–14; Ecēhiēla 13:19; 2. Pētera 2:1–3).



Izraēls ne vienmēr varēja saskatīt atšķirību starp patieso un viltus pravieti. 1. Ķēniņu 22. nodaļā Jūdas ķēniņš Jošafats lūdza Tā Kunga padomu, pirms viņš un Israēla ķēniņš Ahabs uzsāka savu misiju, lai atgūtu Ramotas pilsētu Gileādā. Jošafats dzirdēja Ahaba 400 padomdevēju prognozes par uzvaru, taču viņam bija aizdomas, ka šie vīri ir viltus pravieši, kuriem nebija Tā Kunga prāta. Jošafata aizdomas bija pareizas: tie bija Ahaba vīri, viltus pravieši, kuri nerūpējās par patiesā Dieva Vārda sludināšanu. Viņi tikai pateica to, ko karalis gribēja dzirdēt, un iekasēja viņu algu no karaliskās kases.

Jošafats jautāja, vai ir kāds cits pravietis, kas varētu sniegt otru viedokli. Ahabs aicināja pravieti Mihaju, lai gan negribīgi: Es viņu ienīstu, Ahabs sūdzējās, jo viņš nekad par mani neprasa neko labu, bet vienmēr sliktu (1. Ķēniņu 22:8). Mihaja pravietoja, ka Ahabs kaujā tiks nogalināts un Izraēls tiks izkaisīts pa kalniem kā avis bez gana (17. pants). Mihaja, kuras vārdi piepildījās, izrādījās patiesais Dieva pravietis. Neviens no viltus praviešiem Ahaba galmā nevarēja noturēt ķēniņu dzīvu.

Vecajā Derībā viltus praviešiem noteiktais sods bija bargs: ja kāds pravietis uzdrošinās Manā vārdā runāt vēsti, ka Es viņam neesmu pavēlējis runāt vai runāt citu dievu vārdā, tad šis pravietis ir jāsoda. (5. Mozus 18:20).

Jaunajā Derībā Jēzus savā Kalna sprediķī mācīja par viltus praviešiem: Uzmanieties no viltus praviešiem. Viņi nāk pie jums aitas ādā, bet iekšēji ir mežonīgi vilki. Pēc viņu augļiem jūs tos atpazīsit. Vai cilvēki vāc vīnogas no ērkšķu krūmiem vai vīģes no dadžiem? Tāpat katrs labs koks nes labus augļus, bet slikts koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, un slikts koks nevar nest labus augļus (Mateja 7:15–18).

Jēzus turpināja izskaidrot viltus pravieša nopietnās sekas: Katrs koks, kas nenes labus augļus, tiek nocirsts un iemests ugunī. Tādējādi jūs tos atpazīsit pēc viņu augļiem. Ne katrs, kas man saka: Kungs, Kungs, ieies Debesu valstībā, bet tikai tas, kurš pilda mana debesu Tēva gribu. Daudzi man tajā dienā sacīs: 'Kungs, Kungs, vai mēs Tavā vārdā nepravietojām un Tavā vārdā neizdzījām ļaunos garus un Tavā vārdā nedarījām daudzus brīnumus?' Tad es viņiem teikšu skaidri: 'Es nekad Tevi nepazinu. Prom no manis, jūs ļaundari!” (Mateja 7:19–23).

Bībelē viltus pravieši ir aprakstīti kā laulības pārkāpēji (Jeremija 23:14), nodevīgi (Cefanija 3:4), dzērāji (Jesaja 28:7), ļaundari (Jeremija 23:11), meļi (Jeremija 14:14; 23:14), un saistīta ar zīlēšanu un burvību (Jeremijas 14:14; Ecēhiēla 22:28; Apustuļu darbi 13:6). Svētie Raksti māca ticīgajiem būt uzcītīgiem ticībā un uzticībā Kristus mācībām, lai viņi varētu ātri pamanīt viltus praviešus un viltus skolotājus (2. Pētera 1:10; 1:19—2:1; 1. Jāņa 4:1). Par laimi, Bībelē ir izklāstīti nepārprotami testi, lai atpazītu viltus pravieti. Galvenais ir zināt, kāds ir patiess pravietis:

• Patiesa pravieša vārdi piepildīsies (5. Mozus 18:21–22; Jeremijas 28:8–9).
• Patiesa pravieša mācības atbilst Svētajiem Rakstiem (2. Pētera 1:20–21; Atklāsmes 22:18–19).
• Patiesa pravieša mācības veicinās taisnīgu uzvedību un sniegs garīgu labumu (5. Mozus 13:1–4; Jeremija 23:13–14, 32; Ecēhiēls 13:17–23; 14:4–8; Raudu dziesmas 2:14).
• Patiesa pravieša dzīve atspoguļos dievišķu aicinājumu (Jesaja 28:7; Jeremija 23:10–11, 14; 29:9; Cefanja 3:4; Mateja 7:15–20).
• Patiess pravietis atzīs Jēzu Kristu par dievišķu (1. Jāņa 4:1–6).