Ko Bībele saka par izdegšanu?

Atbilde

Ikviens, kurš ir pieredzējis izdegšanu, zina, ka tas nav kaut kas tāds, ko viņš kādreiz vēlētos piedzīvot vēlreiz. Izdegšanu parasti raksturo kā izsmeltu stāvokli, kurā cilvēks zaudē interesi par noteiktu darbību un pat par dzīvi kopumā. Izdegšana ir emocionāla, fiziska, sociāla un garīga izsīkuma stāvoklis. Tas var izraisīt veselības pasliktināšanos, sociālo izstāšanos, depresiju un garīgu nespēku. Daudzas reizes izdegšanu izraisa ilgstoša piepūle, veicot noteiktu uzdevumu (parasti bez acīmredzamas atmaksāšanās vai gala), vai pārāk liela sloga (piemēram, palīdzības profesiju darbiniekiem vai tiem, kuri ieņem amatus) rezultāts. autoritāte, cita starpā). Izdegšana var būt izplatīta starp tiem, kuri strādā saspringtus darbus, kuri jūtas spiesti izpatikt zemes kungam, lai saglabātu savu darbu un turpinātu nodrošināt savu ģimeni. Rietumu kultūrā valda naudas dievs, un viņa prasības bieži noved pie izdegšanas. Kristieši nav imūni pret ekonomiskās realitātes prasībām vai bailēm, ka šīs prasības netiks izpildītas. Diemžēl izdegšana var būt izplatīta arī to cilvēku vidū, kuri strādā kristīgajā kalpošanā, un tiem, kas ir ļoti iesaistīti viņu baznīcās. Šādos gadījumos cilvēki dažreiz jūtas spiesti kalpot produktivitātes un darba dievam. Izdegšana var notikt jebkur. Tas ir citu vai mūsu pašu izvirzītu nepārvaramu prasību vai pienākumu rezultāts, ko mēs vienkārši nevaram izturēt. Tātad, ko Bībele saka par izdegšanu?

Jēzus sacīja: 'Nāciet pie Manis visi, kas esat noguruši un apgrūtināti, es jūs atpūtināšu. Ņemiet uz sevi manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, un jūs atradīsit atpūtu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir viegls un mana nasta viegla” (Mateja 11:28–30). Galīgais risinājums tiem, kas šobrīd piedzīvo izdegšanu, ir rast veldzi Kristū. Tiem, kuriem ir īpaši augsts izdegšanas līmenis, šī atsvaidzināšana var ietvert medicīniskā atbalsta saņemšanu un krasas dzīves aktivitāšu izmaiņas. Citi var atrast atspirdzinājumu, apmeklējot konsultantu. Uzmundrinošu Rakstu lasīšana (piemēram, Romiešiem 8, Jāņa 15 vai 139. psalms) var būt ļoti dzīvinoša. Pat vienkāršas darbības, piemēram, ēdiena gatavošana, došanās pastaigā, spēlēšanās ar bērniem vai jautras izrādes skatīšanās, var būt atjaunojošas.

Izdegšanas profilakses plāns ir atpūsties Jēzū un sekot Viņa norādījumiem uz mūžu.

Izdegšana bieži vien ir pašpaļāvības rezultāts. Pašpaļāvīgie uzņemas glābēja lomu, nevis uzticas Dievam, lai viņš izpildīs Savu gribu. Viņi sāk uztvert katru vajadzību kā savu aicinājumu, nevis lūgt Dieva gudrību un vadību. Tas var izpausties kalpošanas vidē, kad mācītājs mēģina veikt visas Kristus Miesas darbu, biznesa vidē, kad kāds uzspiež noteiktu plānu vai projektu, ģimenes vidē, kad vecāks uzņemas atbildību par panākumiem un laimi. bērnam un daudzos citos apstākļos.

Vēl viens izdegšanas cēlonis ir pašaprūpes trūkums. Tie, kas par sevi nerūpējas, nesaprot, cik ļoti Dievs viņus vērtē. Viņi nespēj pieņemt Viņa atpūtu un Viņa mīlestību pret viņiem, tā vietā nokļūstot mocekļos uz altāra, lai iepriecinātu citus. Viņi var upurēt miegu, slikti barot savu ķermeni, pārmērīgi pagarināt savus grafikus vai citos veidos atstāt novārtā savas vajadzības. Neatkarīgi no tā, vai tā ir pašaprūpes trūkums vai uzstājība uz pašpaļāvību, izdegšanas cēlonis ir Dieva rakstura izpratnes trūkums un Viņa cerības uz mūsu dzīvi.

Darbs ir daļa no cilvēka aicinājuma (1. Mozus 1:28; 2:15; Kolosiešiem 3:23; 2. Tesaloniķiešiem 3:10). Ģenerativitāte ir daļa no tā, kas mūsu dzīvei piešķir jēgu un mērķi. No kristiešiem tiek gaidīta arī pašaizliedzība, dažkārt atdodot sevi ārpus sevis. Tomēr nekur Bībelē Dievs nepielīdzina mūsu pieņemamību vai identitāti mūsu darbam. Un nekur Dievs nepavēl un neļauj strādāt tik smagi, lai mēs kļūtu izdeguši. Mūsu darbs drīzāk ir, lai Viņš saņemtu enerģiju. Viņš parādīja, cik svarīga ir atpūta septītajā radīšanas dienā un saskaņā ar sabata pavēli (1. Mozus 2:2-3; 2. Mozus 20:8-11; Marka 2:27). Pēc kāda īpaši aizņemta brīža Jēzus aicināja savus mācekļus prom no ļaužu pūļa atpūsties (Marka 6:31). Jēzus teica, lai nākam pie Viņa ar savām nastām un ņemam tā vietā Viņa jūgu. Viņš arī deva mums Svēto Garu, kas var dot mums izšķirtspēju, kādiem uzdevumiem teikt “jā”.

Mozus būtu izdedzis, ja vien viņa sievastēva Jetro gudrs padoms. Stāsts ir atrodams 2. Mozus grāmatā 18:14-23. Mozus domāja, ka viņš pilda Dieva gribu, sēžot par tiesnesi un uzklausot tautas lietas. Tomēr Džetro pareizi atzina, ka šis darbs nav jārisina vienam cilvēkam. Galu galā Mozus izdegs, un cilvēki palika neapmierināti. Lai izvairītos no izdegšanas, Mozum bija jāsamierinās, ka ne visas vajadzības bija jāapmierina viņam pašam. Dievs uzdeva Mozum vadīt vadību, nevis pildīt visus pienākumus. Jetro ieteica Mozum deleģēt nācijas tiesāšanas uzdevumu citiem uzticamiem vīriešiem. Tādā veidā cilvēkiem tika nodrošināts taisnīgums, citiem bija iespēja piedalīties Dieva plānā, un tika apmierināta Mozus nepieciešamība pēc personīgās aprūpes.

Agrīnās draudzes apustuļi arī gudri deleģēja dažus uzdevumus Apustuļu darbos 6:1-6, kad viņi iecēla diakonus, lai palīdzētu nest draudzes kalpošanas nastu. Jēzus nodrošina atpūtu mūsu dvēselēm un robežas mūsu grafikam. Viņš arī dod mums kopienu, lai palīdzētu veikt darbu, ko Viņš mums ir sagatavojis. Kristus Miesai ir jādarbojas kā veselai, katrs loceklis palīdz nest citu nastas un visi atpūšas Kristū (Galatiešiem 6:2; Efeziešiem 4:16; Romiešiem 12:6-8; 1. Korintiešiem 12:7, 27; Ebrejiem 4:9-11).

Vēstules Ebrejiem autors rakstīja: 'Un veiksim ar neatlaidību mums paredzēto skrējienu, pievēršot acis uz Jēzu, ticības aizsācēju un pilnīgo. Par prieku, kas viņam bija priekšā, viņš pacieta krustu, nicinādams tā kaunu, un apsēdās pie Dieva troņa labās rokas. Padomājiet par to, kurš pacieta tādu grēcinieku pretestību, lai jūs nepagurtu un nepazaudētu sirdi.” (Ebrejiem 12:1b-3). Lai izturētu — lai turpinātu savu aicinājumu bez izdegšanas — mums jākoncentrējas uz Jēzu. Vai arī, lai izmantotu citu metaforu, mums jāpaliek saistītam ar vīnogulāju (Jāņa 15:1-17). Tas ir labs Bībeles un psiholoģiskais padoms. Dažos pētījumos izvairīšanās no izdegšanas ir saistīta ar garīgo labklājību. Jo labāk jūtamies garīgi, jo mazāka iespēja piedzīvot izdegšanu. Kad esam dinamiskās attiecībās ar Dievu un saņemam no Viņa piepildījumu, mēs, visticamāk, nepārkāpsim robežas, ko Dievs mums noteicis, vai strādāsim tālāk par to, ko Viņš vēlētos. Mēs esam spējīgāki atpazīt, uz ko Dievs mūs aicina un kas Viņš ir nē aicina mūs darīt. Dievs mūs sagatavo tam, uz ko Viņš mūs aicina (Ebrejiem 13:20-21; Efeziešiem 2:10). Kad Dievs nepārtraukti piepilda mūsu garu, nav iespējams izžūt un izdegt.

Bet kā praktiski izskatās paļaušanās uz Jēzu? Katram tas būs savādāk. Dažiem tas nozīmēs pārbaudīt savu sirdi un likvidēt pašpaļāvības elkus. Citiem tas būs izaicinājums viņu uzticībai Dievam, mācoties pateikt 'nē'. Dažiem tas nozīmēs konsultēties ar Dievu, pirms sakāt 'jā'. Citiem tas nozīmēs apzinātāku pašaprūpi. Pašapkalpošanās nozīmē ne tikai rūpes par savu ķermeni kā Svētā Gara templi (1. Korintiešiem 6:19-20), nodrošinot pareizu vingrošanu, miegu un uzturu; tas nozīmē arī veltīt laiku smieties, nodarboties ar vaļaspriekiem, būt kopā ar draugiem, pabūt vienatnē, doties pārgājienā, mirkt vannā, lasīt grāmatu, lasīt dienasgrāmatu, būtībā patiesi izbaudīt tās lietas, kas Dievs ir radījis jums dzīvību. Veicot pasākumus, lai paļautos uz Jēzu, var būt ļoti reālas sekas. Bieži vien, kad mēs pirmo reizi sākam noteikt robežas, piemēram, tās, kas nepieciešamas, lai izvairītos no izdegšanas, daži no mums apkārtējiem reaģē slikti. Ja cilvēks ir pieradis pie jūsu nepārtrauktā “jā”, viņš var nezināt, kā rīkoties ar “nē”. Darba devēji, ģimenes un draudzes locekļi var nesaprast, ko jūs darāt. Jūs pat varat ciest no attiecību zaudēšanas, taču jūs varat arī atrast sev vēl bagātākas attiecības un patiesi baudīt dzīves aktivitātes. Kad mēs sekojam Dievam, mēs varam paļauties, ka Viņš ir uzticīgs, lai apmierinātu mūsu vajadzības (Mateja 6:33). Dievs mūs ir radījis un zina, kas mums ir vislabākais. Kad mēs paļaujamies uz Viņu, mēs varam paļauties, ka Viņš padarīs mūsu ceļus taisnus (Salamana Pamācības 3:5-6). Lai dzīvotu saskaņā ar Dieva parametriem, ir vajadzīga gudrība, izšķirtspēja un ticība, taču tieši tur mēs atrodam patieso dzīvi.

Mēs atgūstamies no izdegšanas, ieejot Dieva atpūtā. Nākamreiz mēs izvairāmies no izdegšanas, turoties saskaņā ar Dieva īpašo norādījumu mūsu dzīvē. Tas nozīmē, ka mēs konsultējamies ar Viņu par saviem grafikiem, atvēlam laiku, lai rūpētos par sevi, un mēs mācāmies paļauties uz Viņa spēku, lai veiktu savus pienākumus. Mūsu identitāti nosaka nevis mūsu veicamie uzdevumi, bet gan attiecības ar Jēzu. Mēs darām darbu, uz ko Viņš mūs aicina, un darām to no visas sirds, taču mēs nepārkāpjam Viņa noteiktās robežas. Mēs pieņemam palīdzību no citiem, jo ​​Dievs mūs ir aicinājis sabiedrībā. Mēs pieņemam Viņa atpūtu, jo tā ir mīloša un gudra Tēva žēlastības dāvana. Dievu vairāk interesē mūsu attiecības ar Viņu, nevis mūsu darbs (Hozejas 6:6). Nav nekā garīga 'izdegšanā Jēzus dēļ'.