Kas ir cietuma vēstules?

Atbilde

Cietuma vēstules — Efeziešiem, Filipiešiem, Kolosiešiem un Filemons — ir nosauktas tā, jo tās ir uzrakstījis apustulis Pāvils kādā no savām ieslodzījuma vietām. Ir vispārpieņemts, ka Pāvils rakstīja cietuma vēstules savā pirmajā romiešu ieslodzījuma laikā. Precīzi datumi, kad viņš uzrakstīja katru cietuma vēstuli, nav zināmi, taču divu gadu periods, ko viņš pavadīja mājas arestā Romā, ir sašaurināts līdz 60.–62. gadiem AD. Pāvila ieslodzījumu Romā apstiprina Apustuļu darbu grāmata, kurā atrodamas atsauces uz to, ka viņu apsargā karavīri (Ap.d.28:16), viņam ir atļauts uzņemt apmeklētājus (Ap.d.28:30) un iespēju dalīties evaņģēlijā (Apustuļu darbi). 28:31). Šīs detaļas, kā arī Pāvila pieminēšana par atrašanos kopā ar tiem, kas pieder ķeizara saimei (Filipiešiem 4:22), apstiprina uzskatu, ka Pāvils rakstīja cietuma vēstules no Romas. Pāvila romiešu ieslodzījums radīja trīs lieliskas vēstules Efesas, Kolosu un Filipu draudzēm, kā arī personisku vēstuli viņa draugam Filemonam.

Trīs no cietuma vēstulēm, ko sauc arī par ieslodzījuma vai nebrīves vēstulēm, tika sūtītas trim baznīcām, kuras viņš dibināja savā otrajā misijas ceļojumā (Ap. d. 20:1-3). Vienmēr rūpējoties par to dvēselēm, par kuriem viņš pastāvīgi lūdza šajās draudzēs, viņa vēstules atspoguļo viņa mācītāja sirdi un viņa mīlestību un rūpes par tiem, kurus viņš uzskatīja par saviem garīgajiem bērniem. Kolosieši tika rakstīti tieši, lai pieveiktu Kolosā radušos ķecerību, kas apdraudēja baznīcas pastāvēšanu. Savā vēstulē Pāvils aplūkoja galvenās teoloģijas jomas, tostarp Kristus dievību (Kolosiešiem 1:15–20; 2:2–10), kļūdu, pievienojot apgraizīšanu un citus jūdu rituālus glābšanai ticībā (Kolosiešiem 2:11). –23), un Dieva tautas uzvedību (3. nodaļa). Vēstule Efesas draudzei arī atspoguļo Pāvila rūpes par mīļotajiem, jo ​​īpaši par to, lai viņi saprastu lielās ticības mācības (1.–3. nodaļa) un šīs doktrīnas praktiskās sekas kristiešu uzvedībā (4.–6. nodaļa). Vēstule filipiešiem ir Pāvila iepriecinošākā vēstule, un tās lappusēs ir daudz atsauces uz viņa prieku (Filipiešiem 1:4, 18, 25–26; 2:2, 28; 3:1; 4:1, 4, 10). . Viņš mudina Filipīnu ticīgos priecāties par spīti ciešanām un raizēm, priecāties par kalpošanu un turpināt raudzīties uz Kristu kā uz savas ticības un cerības objektu.

Ceturtā cietuma vēstule tika rakstīta Pāvila draugam un darba biedram Filemonam (Filemonam 1:1) kā lūgumu pēc piedošanas. Filemona vergs Onēzims bija aizbēgis no Filemona dienesta uz Romu, kur viņš satika novecojošo apustuli un caur viņu kļuva par pievērstu Kristum. Pāvils lūdz Filemonu uzņemt Onēzimu atpakaļ kā brāli Kristū, kas tagad ir izdevīgs abiem (Filemonam 1:11). Filemona grāmatas tēma ir piedošana un Kristus evaņģēlija spēks iedragāt verdzības ļaunumu, mainot gan kungu, gan vergu sirdis tā, lai tiktu sasniegta garīgā vienlīdzība.

Lai gan cietuma vēstules atspoguļo Pāvila kā Romas gūstekņa stāvokli uz zemes, viņš skaidri norāda, ka viņa gūstā pirmām kārtām bija Kristus (Filemons 1:9; Efeziešiem 3:1; Kolosiešiem 4:18; Filipiešiem 1:12–14). . Pāvila cietumā pavadītais laiks bija paredzēts, lai izplatītu evaņģēliju pagānu galvaspilsētā Romā. Pats Kungs lika Pāvilam būt drosmīgam! Kā tu liecināji par mani Jeruzalemē, tā tev jāliecina arī Romā (Ap.d.23:11). Pāvila nebrīvē pavadītais laiks mums šodien bija ne mazāk izdevīgs kā pirmā gadsimta baznīcām, kuras viņš tik ļoti mīlēja.