Kādas ir Bībeles vēsturiskās grāmatas?

Bībele ir kristiešiem svētu reliģisku tekstu vai rakstu krājums. Tā ir veca grāmata, kurā ir Jēzus Kristus un viņa sekotāju vēsture, stāsti un mācības. Bībelē ir divi galvenie vēsturisko grāmatu veidi: Vecā Derība un Jaunā Derība. Vecā Derība ir Bībeles pirmā sadaļa. Tajā ir iekļautas 1. Mozus grāmatas, 2. Mozus grāmatas, 3. Mozus grāmatas, Skaitļu un 5. Mozus grāmatas. Šīs grāmatas stāsta par pasaules sākumu, Dieva derību ar Ābrahāmu un Mozu un senā Izraēla vēsturi. Jaunā Derība ir Bībeles otrā sadaļa. Tas ietver evaņģēlijus (Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa), Apustuļu darbus, Vēstules (romiešiem, Korintiešiem, Galatiešiem) un Atklāsmes grāmatu. Šīs grāmatas stāsta par Jēzus Kristus dzīvi, kalpošanu, nāvi, augšāmcelšanos un atgriešanos.

Atbilde





Vecā Derība sākas ar Pentateuhu, piecām Mozus rakstītajām grāmatām. No Pentateuha mēs uzzinām par patriarhiem un Izraēlas izaugsmi par lielu nāciju. Nākamās divpadsmit Vecās Derības grāmatas, vēsturiskās grāmatas, sākas gar Jordānas upes krastiem un stāsta par Dieva atbrīvotajiem ļaudīm un tiem apsolītās zemes ieņemšanu uz visiem laikiem. Izraēla tauta ir uz visiem laikiem apprecējusies ar Izraēla zemi; tādējādi Vecās Derības vēsturiskās grāmatas sāk vienreizēju stāstu, kas turpinās šodien un rīt.



Vecās Derības vēsturiskajās grāmatās ir divpadsmit, tajās ir reģistrēti pieci nozīmīgi notikumi, un tās koncentrējas uz vairākiem ievērojamiem personāžiem, īpaši ķēniņu Dāvidu. Divpadsmit vēsturiskās grāmatas ir šādas:



Džošua


Tiesneši


Rūta
1. Samuēls


2 Samuēls
1 karaļi
2 karaļi
1 Hronikas
2 hronikas
Ezra
Nehemija
Estere

Kā minēts, divpadsmit vēsturiskās Bībeles grāmatas koncentrējas uz pieciem galvenajiem notikumiem, kas ietekmē Izraēlas tautu:

Kānaānas iekarošana un apmešanās — Jozua un Tiesneši stāsta par Dieva tautu, kad tie šķērso Jordānas upi un apmetas apsolītajā zemē. Kad izraēlieši demonstrēja Dieva paklausību, Tas Kungs uzticīgi cīnījās savas tautas cīņās, bet, kad izraēliešu sirdis kļuva aukstas un vienaldzīgas, viņi cieta vairākas sakāves no ienaidnieku rokām. Tautas vēstures sākumā ciltis vadīja tiesneši. Rutes grāmata risinās tiesnešu valdīšanas laikā un atklāj ķēniņa Dāvida senčus.

Pāreja no cilšu varas uz monarhiju — 1. un 2. Samuēla un 1. Ķēniņa grāmatas stāsta par pirmajiem trim tautas ķēniņiem Saulu, Dāvidu un Salamanu. Šajā periodā tauta kļuva arvien vienotāka, vienlaikus baudot daudzus relatīva miera un labklājības gadus. Pēc kroņa noņemšanas Saulam, Izraēlas pirmajam ķēniņam, Dievs īpašu labvēlību veltīja Dāvidam un vēlāk arī Dāvida dēlam Salamanam.

Karalistes sadalīšana — 2 ķēniņu un 2 hroniku grāmatās ir rakstīts par traģisku Izraēla tautas sadalīšanos divās atsevišķās valstībās – ziemeļu valstībā (Izraēla) un dienvidu valstībā (Jūdā). Diemžēl ķēniņa Salamana iecietība pret grēku un elkdievību noveda pie kādreiz varenā Izraēla sašķelšanās divās vājākās tautās.

Nacionālās suverenitātes zaudēšana un nonākšana svešā verdzībā — Neraugoties uz Dieva svēto praviešu, piemēram, Amosa, Hozejas, Jesaja, Jeremijas un Ecēhiēla, šausmīgajiem brīdinājumiem, abu valstību nepaklausīgie ļaudis nedzirdēja Dieva aicinājumu nožēlot grēkus. To darot, viņi izjuta Dieva sodu. Asīrieši iekaroja ziemeļu valstību, un babilonieši sagrāva Jeruzalemi dienvidu valstībā. Babilonijas ķēniņa Nebukadnēcara laikā tūkstošiem ebreju bija spiesti no savas zemes dzīvot kā trimdā Babilonā. Piezīme: 1. un 2. karaļi un 1. un 2. hronika satur visu seno Izraēlas monarhu vēsturi, savukārt Esteres grāmata stāsta par ievērojamas ebreju meitenes izcelšanos trimdas laikā.

Atgriešanās apsolītajā zemē — Pēdējais notikums Bībeles vēsturiskajās grāmatās ir Dieva tautas atgriešanās no svešas verdzības savā zemē. Ezras un Nehemijas grāmatas vēsta par Jeruzalemes un tās tempļa atjaunošanu. Diemžēl Izraēlas un tās nacionālās suverenitātes atjaunošana bija īslaicīga, jo līdz Jēzus dzimšanas brīdim zemē valdīja nicīgi ārzemnieki un viņu samaitātie kvislingi, un Jeruzalemes ielās patrulēja romiešu karavīri.

Divpadsmit vēsturiskās Bībeles grāmatas stāsta par daudzām cēlām un necilām personām, kurām bija ievērojama loma Izraēlas vēsturē. Ievērojamākie no tiem ir Jozua, Mozus pēctecis; Samuēls, Izraēlas pēdējais tiesnesis un pravietis, kurš svaidīja par ķēniņu gan Saulu, gan Dāvidu; Sauls, Izraēlas pirmais monarhs, kura nepaklausība viņam maksāja kroni; Dāvids, Izraēlas nesalīdzināmais ķēniņš un vīrs, kas patiesi atbilst Dieva paša sirdij; Salamans, Dāvida dēls, kura valdīšana sākās ar solījumu, bet beidzās ar kaunu; Karaliene Estere, kas izglāba ebrejus no noteiktas iznīcināšanas; Ezra, kurš vadīja tempļa atjaunošanu; un Nehemija, kas salaboja un nostiprināja Jeruzalemes izpostītos mūrus. Tas, protams, ir tikai daļējs saraksts ar ievērojamām personām, kuras gan labā, gan sliktā veidā spēlēja ievērojamu lomu senās Izraēlas vēsturē.

Ikvienam kristietim vajadzētu vismaz nepārprotami izprast Izraēlas vēsturi, jo arī tās ir mūsu saknes (skat. Romiešiem 11:11–24). Bībeles vēsturisko grāmatu lappusēs mēs redzam Dieva uzticību, žēlastību un disciplīnu. Iespējams, vēsturisko grāmatu saviļņojošākais aspekts ir atrodams 2. Samuēla 7. nodaļā, kad Dievs paziņoja, ka Izraēla Mesija nāks no ķēniņa Dāvida dzimtas. Apmēram tūkstoš gadus vēlāk Dievs izpildīja savu solījumu, kad Kungs Jēzus piedzima Dāvida dzimtā. Protams, solījumi, gudrība un mācības, kas jāgūst no vēsturiskajām grāmatām, ir pārāk labi, lai tos ignorētu.