Vai kristietim ir atļauts ēst halal pārtiku?

Atbilde



Vārds halal arābu valodā nozīmē atļauts. Tas attiecas uz pārtiku, priekšmetiem vai darbībām, kas ir atļautas islāmā. Cita starpā halal gaļa jānogalina ar asu nazi un jāiztukšo asinis. Nedrīkst izmantot plēsējus dzīvniekus, plēsīgos putnus vai gaļu, kas piesārņota ar nepieļaujamām vielām. Tas pats par sevi ir veselīgs gaļas pagatavošanas veids. Problēma rodas, kad gaļas laikā virs gaļas tiek izrunāts Allāha vārds. Daudzi to interpretē tādējādi, ka dzīvnieks tika upurēts viltus dievam — elkam.



Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu Pāvils rakstīja Korintas draudzei par to, vai ir atļauts ēst elkiem upurētu gaļu, jo arī korintieši cīnījās ar šo jautājumu. Korintā, tāpat kā daudzās Romas pilsētās, vienīgā gaļa, kas bija pieejama tirgos, bija tā, kas tika upurēta pagānu elkam. Pāvils Korintas kristiešiem teica, ka viltus elks nav nekas. Tam nav autoritātes. Tas neradīja dzīvnieku un nenodrošināja to īpašniekam (1. Korintiešiem 8:4). Tāpēc galvenais ir nevis ēdiens vai elks, kuram tas tika upurēts, bet gan rūpes par citiem cilvēkiem. Nobrieduši kristieši saprot, ka ēdiens, kas tiek upurēts elkam vai nē, ir neitrāla vienība. Ticīgie Kristū var brīvi ēst vai nē, kā viņi izvēlas. Bet brīvība bez mīlestības ir bezjēdzīga. Un, ja elkiem upurētas gaļas ēšana ir kaitīga citam ticīgajam, no tā vajadzētu izvairīties. Daudzi Korintas nabadzīgākie varēja atļauties ēst gaļu tikai pagānu rituāla ietvaros — viņiem gaļa tika pielīdzināta viņu iepriekšējai dzīvei. Šie vājākie brāļi vēl nebija brīvi no gaļas reliģiskās pieskaņas. Tāpēc stiprāks brālis, kas nododas gaļas ēšanai, var ievilināt vājāko uz rīcību, kas, viņaprāt, ir nepareiza un tāpēc bija grēks (Romiešiem 14:23). Pāvilam cita ticīgā staigāšana bija daudz svarīgāka par to, ko viņš ēda.





Pāvils turpina diskusiju, precizējot: ja jūs pērkat gaļu tirgū, nejautājiet, no kurienes tā nākusi. Ja esat uzaicināts pie drauga uz maltīti, nejautājiet, no kurienes tas nāk. Ja tiek sniegta brīvprātīga informācija, ka gaļa upurēta elkam, atturieties (1. Korintiešiem 10:23-33). Bet, Pāvils saka, neatturieties no ēšanas nevis savas sirdsapziņas dēļ — jūsu sirdsapziņai ir jāsaprot, ka jūs varat brīvi baudīt Dieva nodrošinājumu (1. Korintiešiem 10:30), bet gan tā sirdsapziņas dēļ, kas to nodrošinājis. Ja vājš brālis upurē, tu vari viņu ievest grēkā. Ja kāds neticīgais upurē, jūs varat uzskatīt, ka jūs klusējot atbalstāt dievu, kuram tas tika upurēts. Jebkurā gadījumā tas nekļūst par problēmu, kamēr otrs cilvēks par to nerunā.



Apustuļu darbi 15:23-29 lietām ir citādāk. Šeit kristiešu vecākie Jeruzālemē nosūtīja vēstuli jaunticīgajiem Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā, sniedzot viņiem noteiktas vadlīnijas: …atturieties no elkiem upurētās lietas un no asinīm, no nožņaugtām lietām un no netiklības. Kāpēc nesakritība? Viena iespēja ir ģeogrāfija. Antiohija, Sīrija un Kilikija atrodas Izraēlai daudz tuvāk nekā Korinta. Jaunajiem pagānu ticīgajiem būtu daudz vairāk kontaktu ar ebreju kristiešiem, kuri joprojām identificējās ar ebreju likumiem. Tāpat kā apgraizīšanas jautājums Apustuļu darbos 15:1-12, pārtikas noteikumi būtu veicinājuši vienotību draudzē. Savukārt Korinta atrodas Grieķijā. Gaļu, kas nav upurēta elkiem, būtu bijis ļoti grūti atrast.



Halal ēdiens neatšķiras. Ir viens Dievs, kas mūs nodrošina. Viltus dieva vārda pieprasīšana fiziski vai garīgi nekaitē ēdienam. Taču, tāpat kā korintiešiem, mums vienmēr jārīkojas aiz mīlestības. Ja esam kopā ar citiem, kuri uzskata, ka halal pārtiku ir nepareizi ēst, mums vajadzētu atturēties, raizējoties par viņu pārliecību. Ja mums ēdienu pasniedz kāds, kurš norāda, ka tas ir halal, mums vajadzētu atturēties kā klusu zīmi, ka mēs nepieņemam viltus dieva autoritāti, kurai tas bija veltīts. Ja mēs atrodamies restorānā, tirgū, skolā vai mājā, kurā, mūsuprāt, tiek pasniegts halal ēdiens, mums ir jāēd un jāpateicas patiesajam Dievam, kas to nodrošina.