Vai vispār ir iespējams būt svētam, jo ​​tikai Dievs ir svēts?

Atbilde

Svētums nav tikai kristieša iespēja; svētums ir a prasība . Bez svētuma neviens to Kungu neredzēs (Ebrejiem 12:14). Atšķirība starp Dievu un mums ir tāda, ka Viņš savā būtībā ir svēts, kamēr mēs, no otras puses, kļūstam svēti tikai attiecībās ar Kristu, un mēs tikai pieaugam praktiskā svētumā, kad esam garīgi nobrieduši. Jaunā Derība uzsver vajāšana par svētumu šajā pasaulē un galīgo sasniegšanu par svētumu nākamajā pasaulē.

Būt svētiem nozīmē, ka mēs, pirmkārt, esam nošķirti godājamai lietošanai. Turpretim mēs kādreiz bijām neprātīgi, nepaklausīgi, maldināti, dažādu kaislību un izpriecu vergi. . . Dievs mūsu Pestītājs. . . Viņš mūs izglāba nevis mūsu darbu dēļ, ko mēs darījām taisnībā, bet gan pēc savas žēlastības, atdzimšanas un Svētā Gara atjaunošanas mazgāšanā (Tit. 3:3-5; sal. ar 1. Korintiešiem 6:11). Tas Kungs uzņēmās iniciatīvu, lai mūs izvilktu no mūsu iepriekšējā dzīvesveida. Viņš mūs izglāba, šķīstīja un nošķīra taisnībai. Ja esam ticējuši Kristum pestīšanai, mēs esam nomazgāti ar Svētā Gara atdzimšanu un atšķirti no pasaules dievbijībai (skat. Romiešiem 12:2).

Tomēr tiekšanās pēc svētuma nebeidzas, kad mēs nākam pie Kristus. Patiesībā tas tikai sākas! Ir pozicionāls svētums, ko mēs mantojam atdzimšanas brīdī, un praktisks svētums, kas mums aktīvi jātiecas. Dievs sagaida, ka mēs izkopsim svētuma dzīvesveidu (1. Pētera 1:14-16) un pavēl mums šķīstīties no visiem miesas un gara netīrumiem, pilnveidojot svētumu Dieva bijībā (2. Korintiešiem 7:1 NASB). Svētuma pilnība nozīmē, ka mums katru dienu jāpalielina garīgā auglība. Mums jāuzskata, ka esam miruši grēkam (Romiešiem 6:11), atsakoties atgriezties pie sava agrākā dzīvesveida. Tādā veidā mēs attīrāmies no tā, kas ir negodīgs, kļūstot par traukiem cienīgai lietošanai, nošķirtiem kā svētiem, noderīgiem kungam. . . par katru labu darbu (2. Timotejam 2:21). Svētums ir katra patiesa kristieša zīme (1. Jāņa 3:9-10).

Svētuma dzīvesveida kultivēšana nenozīmē, ka mums ir jāizstrādā saraksts, ko drīkst un ko nedrīkst dzīvot. Mēs esam brīvi no likuma burta, kas nogalina (2. Korintiešiem 3:6) un tagad dzīvojam saskaņā ar Svētā Gara rīkojumiem (Galatiešiem 5:16-18).

Mums ir teikts: Izstrādājiet savu pestīšanu ar bailēm un trīcēm, jo ​​Dievs ir tas, kas jūsos darbojas gan gribas, gan darba labā (Filipiešiem 2:12-13). Šajā pantā mēs redzam sadarbību starp Dievu un Viņa bērniem svētdarīšanas procesā. Mēs izstrādājam to, ko Dievs mūsos iedarbojas, jo Dievam ir noteikts laika grafiks tiem tikumiem, kurus Viņš vēlas izkopt mūsu dzīvē. Mūsu pienākums ir ļauties Viņa vēlmēm, ar koncentrētu uzmanību un lielu rūpību pievēršot uzmanību tām lietām, kuras Viņš mūsos liek augt. Svētums mūsu dzīvē netiks pabeigts bez mūsu pūlēm. Mēs esam aicināti piedalīties Dieva darbā mūsos. Mūs debesīs nesīs viegluma puķu dobēs, kā vēsta vecā himna.

Šī, iespējams, ir vissvarīgākā mācība, ko mēs kā kristieši varam mācīties. Dieva galīgā vēlme pēc saviem ļaudīm ir, lai mēs būtu svēti — līdzīgi Viņa Dēla Jēzus tēlam (Romiešiem 8:29; 1. Tesaloniķiešiem 4:3-4). Svētums ir Dieva griba attiecībā uz mūsu dzīvi.

Protams, miesa ir vāja (Marka 14:38). Neviens no mums nesasniegs bezgrēcīgu pilnību šajā pasaulē, bet Dievs ir parūpējies par mūsu grēku. Ja atzīstamies savos grēkos, Viņš ir uzticīgs un taisns, un viņš mums piedos mūsu grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības (1.Jāņa 1:9). Mūsu tiekšanās pēc svētuma šajā pasaulē ietver ikdienas grēksūdzi un grēka atmešanu (skat. Ebrejiem 12:1-3).

Dievs palīdz mums mūsu vājumā, dodot mums Savu Svēto Garu, kas atklāj mums Kristus prātu un ļauj mums īstenot Viņa gribu (1. Korintiešiem 2:14-16; Filipiešiem 2:13). Kad mēs padodamies Garam, mēs kļūstam par kristiešiem, kas nes augļus, nesot ražu, kas Dievam patīk (Galatiešiem 5:22-23). No otras puses, kad mēs apspiežam Svētā Gara darbību, saceļoties pret Viņa gribu mūsu labā, mēs apslāpējam Dieva ieceri, sabotējam paši savu garīgo izaugsmi un apbēdinām Svēto Garu (Efeziešiem 4:30).

Ja Dievs būtu pietiekami žēlīgs, lai atpestītu mūs no grēka un nāves un dāvātu mums jaunu dzīvi Kristū, mazākais, ko mēs varam darīt, ir atdot Viņam savu dzīvi pilnīgā nodošanā un svētumā, kas ir mūsu labā (sal. 5. Mozus 10: 13). Dieva žēlastības dēļ mums ir jābūt dzīviem, svētiem un Dievam tīkamiem upuriem (Romiešiem 12:1; sal. ar 5. Mozus 10:13). Kādu dienu debesīs mēs būsim brīvi no grēka un visām tā sekām. Līdz tam mēs pievēršam acis uz Jēzu, mūsu ticības autoru un pilnīgotāju, un turpinām skriet mūsu skrējienā (Ebrejiem 12:2).