Vai Dievs iebilst pret reliģijas brīvību Vecajā Derībā?

Ir bijis daudz diskusiju par tēmu, vai Dievs iebilst pret reliģijas brīvību Vecajā Derībā. Daži cilvēki apgalvo, ka ir daudz piemēru, kā Dievs atbalsta reliģijas brīvību, savukārt citi apgalvo, ka ir tikpat daudz piemēru, ka Dievs tai iebilst. Ir svarīgi atcerēties, ka Vecā Derība tika rakstīta noteiktai auditorijai noteiktā laika periodā. Tāpēc ne vienmēr ir iespējams tās principus tieši piemērot mūsu mūsdienu pasaulei. Tomēr mēs joprojām varam daudz uzzināt par Dievu un Viņa raksturu, studējot Veco Derību. Aplūkojot piemērus, kā Dievs atbalsta reliģijas brīvību, mēs redzam, ka Viņš ir ļoti iecietīgs pret dažādiem uzskatiem un praksi. Viņš pat gāja tik tālu, ka dažādām tautām izveidoja dažādas pielūgsmes vietas (1. Ķēniņu 8:41-43). Tas mums parāda, ka Dievs neiebilst pret reliģisko daudzveidību. No otras puses, ir arī daudz piemēru, kad Dievs iestājas pret reliģijas brīvību. 2. Mozus grāmatā mēs redzam, ka Dievs ļoti skaidri norādīja, ka Viņa ļaudis pielūdz tikai Viņu (2. Mozus 20:3-5). Viņš arī deva stingrus norādījumus par to, kā viņiem bija jādzīvo un jāpielūdz Viņu (3. Mozus 18:3-30). Šie panti mums parāda, ka Dievs neatbalsta reliģijas brīvību, ja tas nozīmē, ka Viņa ļaudis pārkāps savus uzskatus vai neievēros Viņa pavēles.

Atbilde





Lielākā daļa mūsdienu kultūru reliģijas brīvību vērtē kā vienu no sabiedrības pamatiem. Tāpat kā svētceļnieki, kas nodibināja Plimutas koloniju, mēs uzskatām reliģijas brīvību kā cilvēka pamattiesības. Tomēr cilvēki dažreiz domā, vai reliģiskā brīvība ir pretrunā ar Vecās Derības likumu. 5. Mozus grāmatā Dievs skaidri pavēl saviem ļaudīm pielūgt tikai Viņu un izvairīties no citiem dieviem. 5.Mozus 6:14–15 teikts: nesekojiet citiem dieviem, apkārtējo tautu dieviem; jo Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir starp jums, ir greizsirdīgs Dievs, un viņa dusmas degs pret jums, un viņš jūs iznīcinās no zemes virsas. Šķiet, ka tas nozīmē, ka Dievs iebilst pret reliģijas brīvību.



Pirmkārt, ir svarīgi skaidri definēt reliģijas brīvību. Ticība reliģiskajai brīvībai ir pārliecība, ka katram indivīdam ir jābūt iespējai izvēlēties, kā (un kuru) pielūgt. Dievs pavēlēja izraēliešiem pielūgt tikai Viņu, tomēr cilvēki varēja brīvi izvēlēties, vai paklausīt Viņa pavēlei. Protams, Dievs skaidri paziņoja par negatīvajām sekām tiem, kas nepaklausīja.



5. Mozus grāmatā ir fragmenti, kas runā par to tautu iznīcināšanu, kuras sekoja citiem dieviem. 5. Mozus 7:4 arī norādīts, ka izraēlieši nevarēja precēties ar cilvēkiem no citām tautām, lai izvairītos no viņu elkdievības. Ir svarīgi paturēt prātā, ka šajā laika posmā darbojās divi dažādi elementi – garīgā mācība un militārās operācijas. Dievs negribēja, lai Viņa ļaudis apprecētos ar cilvēkiem, kuri liktu viņiem sekot citiem dieviem. Tas Kungs arī bija paredzējis, ka, pārceļoties uz Apsolīto zemi, sāksies karš starp Izraēlu un citām tautām. Arī Mozus bauslība noteica teokrātiju, lai pārvaldītu izredzēto Izraēlas tautu noteiktā laikā un vietā; mūsdienās tādas teokrātijas nav, un Bībele neveicina tādas izveidi.





Kristīgās mācības atbalsta reliģijas brīvību mūsdienās. Lai gan Bībele skaidri māca, ka ir viens ceļš pie Dieva (Jāņa 14:6) un ir kāds konkrēts Dievs, kas jāpielūdz, neviens nav jāpiespiež ticēt Jēzum Kristum. Tā vietā Jēzus pavēlēja Saviem sekotājiem iet pa visu pasauli un gatavot tos par mācekļiem, mācot un kristot viņus (Mateja 28:18–20). Tie, kas noraida vēstījumu, ir Dieva nosodīti, taču viņus nevar piespiest ticēt kristietības mācībām vai tai sekot.



Saskaņā ar Veco Derību Dievs pārvaldīja Savu tautu visos jautājumos — juridiskajos, kultūras, morāles un reliģiskajos jautājumos. Mēs vairs neesam pakļauti Vecajai derībai (Galatiešiem 5:18). Saskaņā ar Jauno Derību mēs sekojam Kristus likumam (Galatiešiem 6:2), bet ikviens var brīvi pieņemt vai noraidīt Kristu. Evaņģēlija vēstī nav piespiešanas, ir tikai aicinājums nožēlot grēkus un ticēt. Neviens cilvēku likums vai valdība nespēj radīt ticību sirdī, un jebkura valdība, kas nosaka ticību, ir maldīga. Bībele ļauj cilvēkiem brīvi izvēlēties, vai sekot kristietības mācībām, brīdinot, ka uz spēles ir likts cilvēka mūžīgais liktenis.