Vai Jēzus varēja grēkot?

Vai Jēzus varēja grēkot (nevainojamība vai nevainojamība)? Atbilde



Šim interesantajam jautājumam ir divas puses. Ir svarīgi atcerēties, ka šeit nav runa par to, vai Jēzus ir grēkojis. Abas puses piekrīt, kā Bībelē skaidri teikts, ka Jēzus negrēko (2. Korintiešiem 5:21; 1. Pētera 2:22). Jautājums ir par to, vai Jēzus varēja grēkot. Tie, kas pieturas pie nevainojamības, uzskata, ka Jēzus nevarēja grēkot. Tie, kas pieturas pie nevainojamības, uzskata, ka Jēzus varēja grēkot, bet to nedarīja. Kurš viedoklis ir pareizs? Skaidrā Svēto Rakstu mācība ir tāda, ka Jēzus bija nevainojams — Jēzus nevarēja grēkot. Ja Viņš būtu varējis grēkot, Viņš vēl šodien varētu grēkot, jo Viņš saglabā to pašu būtību, ko Viņš darīja, dzīvodams uz zemes. Viņš ir Dievcilvēks un tāds arī paliks uz visiem laikiem, kam ir pilnīga dievība un pilna cilvēce, kas ir tik vienota vienā personā, ka ir nedalāma. Ticēt, ka Jēzus var grēkot, nozīmē ticēt, ka Dievs var grēkot. Jo Dievam patika visa Viņa pilnība mājot viņā (Kolosiešiem 1:19). Kolosiešiem 2:9 piebilsts: Jo Kristū visa Dievības pilnība dzīvo miesā.



Lai gan Jēzus ir pilnībā cilvēks, Viņš nepiedzima ar tādu grēcīgo dabu, ar kādu mēs esam dzimuši. Viņš noteikti tika kārdināts tāpat kā mēs, jo kārdinājumus Viņam lika priekšā sātans, tomēr Viņš palika bezgrēcīgs, jo Dievs nav spējīgs grēkot. Tas ir pretrunā Viņa pašai būtībai (Mateja 4:1; Ebrejiem 2:18, 4:15; Jēkaba ​​1:13). Grēks pēc definīcijas ir likuma pārkāpums. Dievs radīja Likumu, un Likums pēc būtības ir tas, ko Dievs darītu vai nedarītu; tāpēc grēks ir jebkas, ko Dievs pēc savas būtības nedarītu.





Tikt kārdinātam pašam par sevi nav grēcīgi. Cilvēks var jūs kārdināt ar kaut ko tādu, ko jūs nevēlaties darīt, piemēram, izdarīt slepkavību vai piedalīties seksuālās perversijās. Jums, iespējams, nav nekādas vēlēšanās piedalīties šajās akcijās, taču jūs tik un tā kārdināja, jo kāds jums izvirzīja iespēju. Vārdam kārdināts ir vismaz divas definīcijas:



1) Lai saņemtu grēcīgu ierosinājumu, ko jums ierosina kāds vai kaut kas ārpus jums vai jūsu grēka daba.



2) Apsvērt patiesu piedalīšanos grēcīgā darbībā un šādas darbības iespējamās baudas un sekas tādā mērā, ka darbība jau notiek jūsu prātā.



Pirmā definīcija neapraksta grēcīgu darbību/domu; otrais dara. Kad jūs kavējaties pie kādas grēcīgas darbības un domājat, kā jūs varētu to īstenot, jūs esat pārkāpis grēka robežu. Jēzus tika kārdināts saskaņā ar definīciju, izņemot to, ka Viņu nekad nav kārdināja grēka daba, jo tā Viņā nepastāvēja. Sātans ierosināja Jēzum dažas grēcīgas darbības, taču Viņam nebija iekšējas vēlēšanās piedalīties grēkā. Tāpēc Viņš tika kārdināts tāpat kā mēs, bet palika bezgrēcīgs.

Tie, kas pieturas pie pieklājības, uzskata, ka, ja Jēzus nebūtu varējis grēkot, Viņš nebūtu patiesi pieredzējis kārdinājumu un tāpēc nevarētu patiesi iejusties mūsu cīņās un kārdināšanās pret grēku. Mums jāatceras, ka, lai to saprastu, nav kaut kas jāpiedzīvo. Dievs zina visu par visu. Lai gan Dievam nekad nav bijusi vēlme grēkot un viņš noteikti nekad nav grēkojis, Dievs zina un saprot, kas ir grēks. Dievs zina un saprot, kā ir būt kārdinātam. Jēzus var just līdzi mūsu kārdinājumiem, jo ​​Viņš zina, nevis tāpēc, ka ir pieredzējis visu to pašu, ko mēs.

Jēzus zina, kā ir būt kārdinātam, bet Viņš nezina, kā ir grēkot. Tas neliedz Viņam mums palīdzēt. Mēs esam kārdināti ar grēkiem, kas ir kopīgi cilvēkiem (1. Korintiešiem 10:13). Šos grēkus parasti var sadalīt trīs dažādos veidos: miesas iekāre, acu iekāre un dzīves lepnums (1. Jāņa 2:16). Izpētiet Ievas kārdinājumu un grēku, kā arī Jēzus kārdinājumu, un jūs atklāsiet, ka kārdinājumi katram nākuši no šīm trim kategorijām. Jēzus tika kārdināts visos veidos un visās jomās, kā mēs esam, bet palika pilnīgi svēts. Lai gan mūsu samaitātajai dabai būs iekšēja vēlme piedalīties dažos grēkos, mums ir iespēja caur Kristu uzvarēt grēku, jo mēs vairs neesam grēka vergi, bet drīzāk Dieva vergi (Romiešiem 6, īpaši 2. un 16-22. pants). ).



Top